Mārtiņš Čuda: Būtu labi, ja pašvaldības dotu priekšroku vietējiem ražotājiem

Kā veicas vietējiem uzņēmējiem šajā kovidlaikā? Viens no Jūrmalas dzīvotspējīgākajiem uzņēmumiem ir JMP, kas specializējies uz bērnu rotaļu laukumu būvēšanu - un tie mēdz būt gan vienkārši, gan ārkārtīgi sarežģīti. 2014. gadā uzņēmums ieguva starptautisko sertifikātu gala produktam, pēdējos četrus gadus uzņēmums ražo arī eksportam. Uzņēmumam ir veiksmīga pārstāvniecība Lietuvā, Somijā, Igaunijā, Zviedrijā un Norvēģijā. Tiek sūtītas kravas arī uz Krieviju, Spāniju, Grieķiju un Īriju. „Bet mēs (JMP) minēto valstu tirgū esam „procents aiz komata”. Savukārt poļi iekaro mūsu tirgu ar 10 - 15% pārklājumu,” piebilst Mārtiņš.

Kāpēc situācija ir izveidojusies tieši tāda?

Tāpēc, ka mūsu - vietējo ražotāju - produkcija cenas ziņā līdzinās tām precēm, kas tiek importētas, piemēram, no Polijas. Mūsu ražojumi ir dārgāki par produkciju, kas nāk no Krievijas vai Ukrainas. Cenu veido dažādi faktori: materiālu un darbaspēka izmaksas, nodokļu komponente utt. Koks un skrūve visiem maksā gandrīz vienādi, bet gala cenu ietekmē efektivitāte un ražošanas apjoms. Ja vajag saražot, piemēram, 100 vienādas lietas, tad katra no tām būs divas vai trīs reizes lētāka nekā tad, ja tādas lietas vajadzēs saražot tikai desmit. Mazajā Latvijas tirgū izaugt konkurētspējīgam tādā ražošanas jomā, kāda ir mūsējā, nav viegli. Mazā tirgū nav viegli atsperties. Savukārt, piemēram, Polijā ražotāji var uzaudzēt spēcīgus muskuļus un pēc tam nākt uz mazākiem tirgiem - tādiem kā mūsējais - un ar cenu dempingu mūs „iekarot”.

Kā mums turēties pretim? Ir taču dzirdēts, ka valstis sargā savu iekšējo tirgu.

Ir aizliegts jebkāda veida protekcionisms, to neļauj Pasaules tirdzniecības organizācija. Neviens arī nevar pavēlēt: tagad pirksim tikai Latvijas ražojumus. Vācijā, piemēram, municipalitātes pirks savu vietējo ražotāju preces, jo tās ir ražojis viņu vietējais Hanss. Tas ir raksturīgi viņu mentalitātei. Tāds lokālpatriotisms. Turklāt cilvēkiem ir maz informācijas par to, kas mēs, latvieši, esam, lai arī cik labas preces mēs ražotu. Savukārt, ja Latvijas pircējs vairāk izvēlētos vietējo ražotāju preces, mūsu ražošanas intensitāte paaugstinātos, un, tēlaini runājot, mēs ražotu 100 vienības, nevis desmit.

Es nesen veicu aprēķinus par to, cik daudz valsts tērē līdzekļu sporta un rotaļu ierīču iegādēm, ņemot vērā arī cilvēku pirktspējas līmeni. Polijā tas ir nedaudz augstāks nekā Latvijā. Latvijā tie ir aptuveni četri miljoni eiro gadā, pieņemot, ka vidēji uz vienu iedzīvotāju tiek tērēts ap diviem eiro. Polija ar saviem gandrīz 40 miljoniem iedzīvotāju minētajām vajadzībām tērē ap 80 miljoniem eiro gadā.

Protams, Polijā arī konkurence ir lielāka. Mēs Latvijā esam viens šāda profila licencēts ražotājs, Polijā ir pieci lielie ražotāji, viņi panāk zemāku cenu ar apjomu vietējā tirgū, dodas eksportā, un mums ar šo zemo cenu ir jācīnās. Mums ir sadarbības partneris Francijā, arī rotaļu laukumu ražotājs. Mēs pārstāvam viņu zīmolu Latvijā un Lietuvā, tajā pašā laikā sadarbībā ar šo kompāniju mums veidojās „pasīvais eksports”. Mēs viņu vajadzībām - ar viņu zīmolu - ražojam produktu līniju, un viņi mums divreiz gadā pasūta milzu apjomu. Tad arī var iegūt konkurētspējīgu cenu vienai vienībai. Līdzīgs partneruzņēmums ir arī Zviedrijā. Mēs saražojam produkciju saskaņā ar viņu rasējumiem un specifikācijām, vēlāk tie produkti tiek tirgoti ar šo kompāniju zīmoliem. Šāds sadarbības modelis varēja izveidoties, pateicoties arī tam, ka mums ir ieviesta kvalitātes vadības sistēma saskaņā ar ISO, un mēs varējām kvalificēties kā piegādātājs šīm kompānijām. Bet mums ir jāpopularizē arī savs produkts, savs brends, sava atpazīstamība. Tāpēc mums jānostiprinās šeit uz vietas.

Vai tādi rotaļu laukumi ir sens produkts?

Nē. Rotaļu laukumu vēsture ir īsa, tas ir salīdzinoši jauns produkts, jo municipalitātes sāka šim produktam pievērsties tikai pagājušā gadsimta 50. gadu vidū. Vecākajai šāda veida kompānijai ir sešdesmit gadu. Tad, kad viss sākās, tas bija jaunuzņēmums, un šāda kompānija varēja attīstīties labā augsnē. Tagad konkurence ir milzīga un augšana ir apgrūtināta. Mēs nevaram pašvaldības piespiest izvēlēties mūsu produktu tikai tāpēc vien, ka esam Latvijas kompānija. Bet, ja runājam no ekonomikas viedokļa, sava tirgus un savu brendu sargāšanas viedokļa... Mēs, protams, strādājam, lai radītu jaunus produktus, un tie arī top, jo konkurences apstākļos nepārtraukti jādomā par risinājumiem. Veidojam jaunu dizainu, meklējam jaunus materiālus...

Latvijas mērogā jums tomēr ir ievērojams ražošanas apjoms.

Latvijas mērogā - jā. Mēs esam Latvijā lielākie - gan pēc saražotajām lietām, gan pēc uzstādītajiem objektiem. Tomēr pēdējo pāris gadu tendence, kad iekšā nāk poļu ražotāji, manī rada bažas. Poļiem un frančiem ir milzīgas zināšanu investīcijas, ir liels dizaineru korpuss, bet mēs ar saviem četriem dizaineriem - konstruktoriem nespējam radīt tik grandiozus produktus, kādus rada, piemēram, franči. Tur ir vajadzīgas jau vēsturiski uzkrātas zināšanas. Bet mēs esam salīdzinoši jauns uzņēmums. Tehniskais un zinātniskais nodrošinājums mums ir, vienīgais, kā pietrūkst - apjoma. Poļu ražotāji veiksmīgi piedalās Eiropas fondu naudas apguvē, bet arī mēs to darām. Taču tās investīcijas, ko dabū poļi, ir nesalīdzināmi lielākas par mūsējām.

Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra jūs atbalsta?

Jā. Turklāt - kad beigsies kovids un būs iespēja atkal braukt uz izstādēm, mēs ceram izmantot visas iespējas. Bet mums jānotur pozīcijas iekšējā tirgū jau tagad. Pozitīvi ir tas, ka ir izstrādāti kvalitātes un drošības noteikumi un MK tos ir pieņēmis. Pirms tam valstī tika vesti iekšā visādi apšaubāmas kvalitātes un drošības standartiem neatbilstoši lētie „brīnumi”.

Skaidrs, ka vietējais tirgus nepalielināsies un nav iespējams aizliegt importam ienākt valstī. Ko darīt, lai noturētu pozīcijas?

Es gribētu ieteikt pilsētu labiekārtošanas nodaļu darbiniekiem, pilsētu arhitektiem, visiem tiem, kuri pieņem lēmumus par šādu produkti iegādi, sākumā meklēt risinājumus uz vietas, Latvijā. Mums ir daudz nestandarta projektu, mums ir lielisks objekts Rīgas lidostā, mēs būvēsim unikālu objektu Somijā: kreativitāte ir tā, kas „izvelk”. Nav jau viss slikti, sak, konkurence ir izaugsmes dzinējspēks, tomēr gribētos, lai Latvijas pašvaldības kā pirmo iespēju izvēlētos vietējos ražotājus.

Vai iepriekšējais kovida gads ir kaut kādā veidā iespaidojis ražošanu?

Ja es žēlotos par 2020. gadu, tad melotu. Mums pat nedaudz pieauga apgrozījums. Vienīgi - vajadzēja ieguldīt krietni lielāku darbu, jo bija ļoti daudz nelielu pirkumu. Pagājušogad bija salīdzinoši maz „lielo” projektu, bet pieauga vidējo un mazo pasūtījumu apjoms. Mēs, protams, cīnījāmies par katru objektu. Konkursu rezultātu analīze sniedza vienkāršus secinājumus - mūsu drauds vai konkurents nav „vecie zīmoli” no Dānijas vai Somijas, bet gan tieši poļi. Slikti ir arī tas, ka, manuprāt, šogad pašvaldību budžeti ir mazāki, jo daudzi uzņēmumi kovida dēļ ir slēgti - ciet ēdināšana, tūrisms, izklaide. Viņi visi ir nodokļu maksātāji! Ja budžeta ieņēmumi strauji samazinās, tad pirmais, ko griež nost, ir tas, kas teorētiski nav pirmās nepieciešamības prece un ir it kā mazāk vajadzīgs - bērnu rotaļu laukumi. Bet no otras puses: ir kovids, mums vairāk ir jābūt svaigā gaisā, jo telpās mēs to sērgu varam noķert daudz ātrāk.

Cik rotaļu laukumu šobrīd ir Latvijā?

Ap 1400. Tie visi jānodod reģistrā līdz šā gada jūlija vidum. Katrs jaunuzbūvēts laukums ir jāinspicē pirms nodošanas - lai būtu ievēroti visi drošības noteikumi. Arī šī Ekonomikas ministrijas un PTAC ieviestā norma pozitīvi ietekmēs publisko rotaļu laukumu industriju, apgrūtinot nekvalitatīvu un bīstamu mantu nonākšanu publiskajā telpā.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā