Ieva Akuratere: Jāmēģina palīdzēt sev un citiem

Manam brīnumam notic tas, kurš pats ir pieredzējis brīnuma iespējamību. Citiem mēs varam izstāstīt ceļu uz turieni. Kad ir atrasts savējais noslēpums, tad izrādās, ka mūs visus vieno šī laimes pastāvēšana, tikai mēs katrs to mīlam mazliet savādāk. Skaisti ir mīlēt tā, kā es jūtu, nevis kā mani pamāca! Skaisti ir meklēt! Jo slepenajā ziemas dārzā rotaļājas Ziemassvētku gars, kuru mēs jūs aicinām saklausīt un ieraudzīt - caur mūzikas skaņu plūdumu.

Kā dzima ideja par abiem kopīgu «Ziemas dārzu»?

ZIEMAS NOSKAŅA. Dziedātājas Ievas Akurateres un komponista Aivara Hermaņa kopīgi radītā dziesma «Ziemas dārzs» ir iekļauta ziemas noskaņu koncertprogrammā «Ziemas dārzs». Tās pirmatskaņojums gan šogad izpaliks, bet mūziķi cer, ka nākamajā gadā tā izskanēs daudzās Latvijas pilsētās un laukos

Mums ar Aivaru Hermani ir jau ilgstoša sadarbība dažādos projektos, tostarp tapuši divi dziesmu cikli - «Klusums starp mums» ar Igo dzeju [ko mēdz dēvēt par erotiskāko latviešu mūzikas ierakstu] un «Plīvošana ar pilsētu», kuras iedvesmas avots bija Linarda Tauna dzeja. Pirms diviem gadiem mēs ierakstījām albumu «Vēlēšanās» ar maniem dziesmu vārdiem, jo Aivars bija saklausījis manī varēšanu rakstīt, bet pagājušajos Ziemassvētkos ierakstījām kopīgu dziesmu «Kamoliņš». Un, kad šoruden Aivars man teica, lai uzrakstu dzejoli Ziemassvētku dziesmai, es uzreiz noticēju, ka to varu. Viņa intelekts un emocionalitāte mani ārkārtīgi iedvesmo, viņa uzticība man ir ļoti motivējoša - es uzreiz sēžos pie baltas lapas un rakstu. Kad šo dziesmu viņam aizsūtīju, viņš jau pa nakti tai uzrakstīja piedziedājumu - tik ļoti šie vārdi viņu bija aizkustinājuši. Un, tā kā mazo bērnu korus tagad nav iespējams piesaistīt, kā piedziedājumā bijām domājuši, Aivars to iedziedāja pats. Man liekas, ka tas ir ļoti mīļi un oriģināli - mūsu duets šīs dziesmas ideju tikai paspilgtina un padara to vēl jaukāku. Manuprāt, šī dziesma ļoti simboliski attiecināma uz Ziemassvētkiem - ka, lūdzot Dievu, svarīgākais ir lūgt sirsnībā un pateicībā, nopietni ieklausoties sevī un esot saskaņā pašiem ar sevi. Iespējams, kādam Ziemassvētku sajūta šogad ir nekāda, diemžēl, bet tie, kuriem ir, noteikti spēj mazās lietās saskatīt mazus priekus. Un tas ir ļoti svarīgi - koncentrēt savas domas uz to, kas padara mūs laimīgus. Tas ļauj piedzīvot parastus brīnumus. Ir vērts apstāties, ieklausīties sevī un sajust, kā no augšas nāk mierīga un rāma gaisma - tad ķermenim pārskrien laimes skudriņas un tu sajūti, ka esi saņēmis svētību… Spēku, stiprinājumu un cerību. Tas ir tas, par ko es dziedu. To var ikviens, ir tikai jāļauj sev palikt mierā - rāmā un laimīgā atvērtībā. Ir jāatrod laiks priekam.

Ziemassvētku vakars ir arī Ievas vārda diena, jums - dubults iemesls priekam.

Anna MITROHINA

Ziemassvētkos parasti saņemu ļoti daudz apsveikumu - draugi un ģimene mani atceras un sveic arī vārda dienā. Es atceros arī savas bērnības vārda dienas, kas bija padomju laikā, kad Ziemassvētkus nedrīkstēja svinēt. Mana vecmāmiņa mācēja uzburt ļoti īpašus svētkus - ar eglīti un mantiņām, ar mīļumu un klusu, mirdzošu smaidu… Viņa vienmēr teica: «Ieviņ, ja kāds zvana pie durvīm un jautā, ko mēs svinam, saki, ka tavu vārda dienu.» Tajos laikos bija jāslēpj, ka svini Ziemassvētkus. Iedomājieties, arī tādi laiki ir bijuši.

Kāds noskaņojums jums ir šodien, kad, lai arī laiki mainījušies, tomēr svētku svinēšanai ir zināmi ierobežojumi?

Mums [grupai «Pērkons»] šajā rudenī ir bijuši daži koncerti, kas ir iefilmēti - VEF kultūras pilī, Latvijas televīzijas «Z studijā». Bet nākamā gada 20. janvārī mums plānots spēlēt Doma laukumā - par godu barikāžu 30. gadadienai. Savukārt Amerikas latvieši man pasūtīja iefilmēt muzikālu Latvijas valsts svētku sveicienu 18. novembrī, un vēl - kopā ar Latvijas Nacionālā teātra aktieri Egilu Melbārdi notika translēta izrāde Jāņa Akuratera muzejā.

Tādus māksliniekus kā mani, kam sabiedriski aktīvā dzīve nav tik būtiska, šī distances ievērošana neapbēdina. Protams, man pietrūkst koncertu un saskarsmes ar radošuma brīnumu, kas dzimst, apmainoties mīlestībā ar klausītājiem. Tā ir mana galvenā radošā izpausme, un tās man ļoti trūkst.

Es esmu nobēdājusies par cilvēkiem, redzot, cik viņi ir izmisuši un nervozi. Ir ļoti, ļoti žēl uz to skatīties. Man sāp sirds, domājot par to, cik izmisuši un apjukuši ir cilvēki visā pasaulē un cik ļoti grūti ir ārstiem, kuriem katru dienu jāiet uz darbu kā uz kaujas lauku, pakļaujot riskam arī savu veselību un dzīvību. Bet tāda ir dzīve - ar savu laimi un prieku, ar savām drāmām un traģēdijām. Arī manā dzīvē bijis ne tikai prieks, bet arī daudzi traģiski notikumi - gan esmu bijusi tiem klātesoša, gan tie notikuši ar mani pašu. Un tas, kas šodien notiek pasaulē, ir vēl viens liels traģisks notikums. Dzīve vienkārši tāda ir. Protams, es lūdzu Dievu, lai tas dod mums spēku, pacietību un gudrību to izturēt. Ir arī jāmēģina pašiem sev un citiem kaut kā palīdzēt - gan praktiski, gan ar iekšējām aktivitātēm. Iekšējā aktivitāte arī ir ļoti svarīga. Domāju, tā kopumā veido sabiedrības domas auru - cieņu vienam pret otru, līdzjūtību, mīlestību...

Man ir ārkārtīgi žēl veco cilvēku, kuri dzīvo nemitīgā stresā un bailēs, ka šī slimība varētu nākt kā apdraudējums. Vienudien pastaigājāmies ar mazmeitiņu [Elīzai ir trīsarpus gadu] pa Mežaparku un tad gājām uz 11. tramvaju, lai pabrauktu dažas pieturas atpakaļ līdz mājām. Kamēr gaidījām tramvaju, noskatījos, kā kāda vecmāmiņa - es jau pati esmu vecmāmiņa, bet viņa bija par mani vecāka, tiešām sirmgalve - ļoti braši nūjoja, tad apstājās, lai pavingrotu un kārtīgi izstaipītos, bet, kad pienāca tramvajs, uzlika sejas masku, milzīgas melnas brilles un iekāpa tramvajā. Es gandrīz apraudājos…

Ko jūs gribētu novēlēt sev un mūsu lasītājiem šajos Ziemassvētkos?

Apstāties, ieraudzīt un izbaudīt ik katru mazo skaistumu. Atklāt sevī un savos tuviniekos mazo parasto brīnumu un būt pateicīgiem par to. Samīļot savus mīļos un kļūt priecīgiem no tā. Atļaut sev Ziemassvētkos būt priecīgiem. Kā bērniem, kuriem actiņas mirdz, ieraugot eglīti un mantiņas. Nav jau svarīgi, kādas tās ir - tās var būt arī mazmazītiņas, jo galvenais taču ir rotaļa un prieks. Un Ziemassvētkos arī pieaugušie drīkst nebēdāties un neuztraukties, drīkst priecāties un būt mīļā, svētīgā gaismā.

Dziesmu «Ziemas dārzs» var noklausīties šeit.

ZIEMAS DĀRZS

Sirds sauc, sirds skan
Sapņu plīvurā.
Tumsā, krēslā
Ataust cerība.

Brīnumainais ziemas dārzs
Ved tevi pasakā.
Patvērumā slepenā, kur
Mājo līksmība.

Piedziedājums (2 reizes):

Zvaigzne dāvā savu gaismu
Un jūti tu,
Kā spožā kristālmirdzumā
Kāds tevi svētītu.

Kāds nāk, kāds skan
Domu avotā,
Smaidot slēpjas
Zaru vainagā.

Brīnumainais ziemas dārzs,
Mums gaiši nospēlē
Ledusziedu smalko stīgu
Dziesmu dvēselē.

Piedziedājums (4 reizes):
Zvaigzne dāvā savu gaismu
Un jūti tu,
Kā spožā kristālmirdzumā
Kāds tevi svētītu.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā