Šadurskis: Desmit gadus Rīga ir stumta Krievijas guberņas virzienā

Šodien runājam ne tikai par korupciju, bet arī iespējām sākt strādāt jaunajai Rīgas domei, par labajiem nodomiem un koalīcijas veidošanas problēmām.

Ar jums intervijā runājām pirms gada. Nocitēšu jūs: „Savulaik mums bija tāds zinātniskā komunisma pasniedzējs Miķelis Ašmanis, un viņš reiz teica: „Katrā sabiedriski ekonomiskajā formācijā muļķi ir noteicošais sabiedrības slānis.” Toreiz jūs tam piekritāt. Tagad arī teiksiet tāpat?

Precizēšu: visi ir gudri cilvēki, tikai - katrs savā ziņā. Bet es nesen izlasīju vienu anekdoti: ja nebūtu izgudrots feisbuks, es joprojām domātu, ka lielākā daļa manu paziņu ir gudri cilvēki. Tā jau ir: kad kaut ko uzzini, tad uzreiz gribas reaģēt. Ja sociālais tīkls ir viena klikšķa attālumā, ir viegli padoties. Bet vienmēr labāk ir mazliet padomāt, pirms rakstīt. Manā dzīvē nekad nav bijušas problēmas, ja esmu kaut ko nepateicis, bet problēmas vienmēr radušās no tā, ja esmu kaut ko lieki pateicis.

Laikam maz runājāt priekšvēlēšanu kampaņā? Esat ievēlēts par Rīgas domes deputātu.

Rezultāti ir nule apstiprināti. Bet ir četras pārsūdzības. Neapmierinātie skries uz tiesu, jo neba viņu mērķis ir noskaidrot patiesību: viņu mērķis ir likt šķēršļus vēlēšanu procesam.

Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, es arī nedomāju, ka Bils Geitss ir radījis kovidu, bet - ja divos vēlēšanu iecirkņos notiek analoģiska kļūda, tad, man šķiet, tur ir ielikta dziļumbumba. Un to ir izdarījuši tie, kuri labi zināja, ka šajās vēlēšanās viņi neuzvarēs.

Tiesa skatīs šīs sūdzības, un neapmierinātie mēģinās vilkt laiku.

Tad jau Rīgas dome atkal nestrādās...

Kamēr nestrādās dome, strādās pagaidu administrācija. Domāju, tas ir no tās pašas sērijas: Latvija ir neizdevusies valsts, nevar pat vēlēšanas sarīkot.

Pirms gada jūs bijāt noskaņots, ka politikā tuvākajā laikā tomēr neiesiet...

Pirms gada bija pagājis tikai gads kopš Saeimas vēlēšanām, kurās es biju palicis pirmais „aiz strīpas”. Tas, protams, radīja ne sevišķi pacilātu noskaņojumu. Iepatikās mierīgā dzīve... Bet tad vienā brīdī sajutu: kaut ko labu tomēr vēl varu izdarīt.

Un kādi ir jūsu labie nodomi?

No izglītības jomas nevaru aiziet prom. Daudz kas ir pašvaldības pārziņā, un Rīgā mācās trešdaļa Latvijas skolēnu. Bet tā gaisotne, kas valda daudzās Rīgas izglītības iestādēs, ir grūti savienojama ar Latvijas kā neatkarīgas un demokrātiskas valsts jēdzienu...

Konkretizējiet, lūdzu.

Es domāju par skolu un pirmsskolas iestāžu direktoriem. Ieejot vienā otrā bērnudārzā vai skolā, negribas ticēt, ka atrodamies Latvijā. Bērni valodu iemācās ārkārtīgi viegli. Rīgā latviešu vecākiem ir jāgaida vairāki gadi, lai iekļūtu bērnudārzā. Tas nav normāli.

Bet tas tā ir jau gadiem.

Desmit gadus Rīga ir stumta Krievijas guberņas virzienā. Nerunājot par zagšanu... Taču pēdējā laika situācija parādīja, ka Latvijā tomēr nav iespējams zagt kā Krievijā.

Miljoni gan ir nozagti.

Kas gan ir daži Latvijas miljoni, salīdzinot ar Krievijas miljardiem?... Mani gan dara bažīgu viena lieta. Mēs nonāksim Rīgas domē, kur ir ļoti sakārtotas... hmm...

Zagšanas tradīcijas?

Kā politiķis mēģināšu izteikties taktiskāk... kur ir ļoti sakārtotas naudas plūsmas. Un tās ir sakārtotas no pašas apakšas līdz pat augšai. Bijušajai augšai. Tagad nomainīsies „augša” - cik daudz pūļu un enerģijas vajadzēs, lai to visu salauztu? Kad Ušakovs ar Šleseru nonāca domē, tas viņiem prasīja laiku - sakārtot naudas kanālus. Varbūt šajā gadījumā ir vieglāk izveidot, grūtāk - salauzt?... Domāju, ka var notikt tā: pirmais skandāls, kas būs saistīts ar veco kārtību, tūdaļ tiks „pierakstīts” Mārtiņam Staķim.

Izskatās gan, ka Staķis tiek izmantots.

Viņš ir patīkams cilvēks.

Nešaubīgi.

Bet Staķim nav savas frakcijas. Sarunās bija jūtams, ka „progresīvie” nebūt nejūtas kā homogēnā frakcijā, kas saucas „Attīstībai/Par!/Pro”. „Progresīvajiem” ir zvaigžņu stunda, jo viņu šajā frakcijā ir vairākums. Viena no lielajām problēmām būs A/Par!/Pro frakcijā, otra - NA un LRA frakcijā. Otrajā gadījumā pretišķības ir nevis ideoloģijā, bet gan personāliju līmenī. Ja viens no maniem bijušajiem kolēģiem - Edvards Smiltēns - nevar no tortes nolasīt visas odziņas, tad viņš jūtas slikti.

Nuja, viena lieta ir gūt labus rezultātus vēlēšanās, pavisam cita - izveidot strādātspējīgu frakciju.

Vai arī strādātspējīgu valdību. Atcerieties, cik interesantas bija peripetijas, kad par premjeru kļuva Māris Kučinskis (ZZS). Viņš kā premjers man palicis ārkārtīgi labā atmiņā. Viņš bija ļoti mierīgs un stabils. Visā viņa valdības laikā bija tikai divas epizodes, kad sapratu: nu ir ziepes... Māris Kučinskis bija īsts komandas kapteinis, un viņš bija godīgs pret savu komandu. Ceru, ka cilvēki to reiz novērtēs. Tieši Kučinska laikā mēs arī pieņēmām likumu par pāreju uz izglītību valsts valodā, mūsu ministrija bija šā likuma virzītāja. Nacionālajai apvienībai vienmēr ir bijušas daudzas labas idejas - par to, kas jādara, tikai gandrīz nekad nav bijušas domas par to, kā tās realizēt... Nepietiek deklarēt: mēs gribam izglītību valsts valodā! Nu bet tad darām, lai tas tā notiktu!

Atgriežoties pie domes... Vai jūs paredzat, ka varētu būt kaut kādas grūtības izveidot koalīciju?

Domāju, ka būs... Proporcionalitātes princips ir labs. Bet atbildības jomu ir mazāk nekā Saeimā, un tas, kā šīs jomas tiek sadalītas, var kādu ļoti neapmierināt. Un tad sākas papildu sarunas... Divatā, trijatā. Kādā brīdī kādam nākas piekāpties. Staķa kungam pagaidām trūkst pieredzes, lai to izdarītu vajadzīgajā apjomā un īstajā brīdī. Staķa kungam nav arī manevra iespēju: viņam jādara tas, ko ir „uzzīmējuši” viņa... kolēģi.

Es jau teicu, ka viņš tiek izmantots. Bet man nav saprotama viena lieta: kā tas nākas - liberālais veidojums „Attīstībai/Par!” vienojas vienā vēlēšanu sarakstā ar absolūti kreisajiem „progresistiem”. Kas viņiem kopīgs, izņemot kopīgo ideju - ka jārīko praids un jādod vēlēšanu tiesības nepilsoņiem?

Taktika! Kopīgā ideoloģija viņiem ir ļoti vienkārša - tikt pie varas. „Progresīvās”, proti, komunistiskās idejas - kā teica kāds francūzis pērnā gadsimta 20. gados: ja tu neesi komunists 20 gados, tad tev nav sirds, ja tu esi komunists 40 gadu vecumā, tad tev nav prāta. Kreisās idejas mūsu sabiedrībā diemžēl eksistē...

Tad varam droši nolikt vienādības zīmi starp liberāļiem (neoliberāļiem) un marksistiem - komunistiem.

„Progresīvajiem” līdz šim nebija nekādu panākumu, jo viņiem nebija naudas, līdz ar to - nebija kampaņas. No budžeta viņi dabūja nelielu finansējumu, toties kopā ar A/Par! kampaņa bija milzīga. Un, ja „zaļzemnieki” būtu izvēlējušies ticamu mēra kandidātu, viņi pirmoreiz būtu tikuši domē. Vēlēšanu kampaņa bija nekāda, tieši tāpat 2018. gadā, kā startējot uz Saeimu. Protams, ir grūti uztaisīt ģeniālu kampaņu, bet... Reklāmu mērķis jau nav pārliecināt, bet gan iedarbināt zemapziņas refleksus.

Tikko portālā pietiek.com izlasīju kādu visai interesantu rakstiņu par Rīgas domes vēlēšanām. Tur citastarp bija tāda rindkopa: „Šadurska uzdevums ir pārliecināt pārējos JV, A/Par!/Pro un NA/LRA deputātus, ka, izstumjot JKP no koalīcijas, visiem tiks vairāk amatu un balsu tāpat pietiks. Šadurskim arī ir savtīgas intereses, vadot Izglītības, kultūras un sporta komiteju, veidot savdabīgu sāncensību izglītības un zinātnes ministrei Ilgai Šuplinskai, bruģējot ceļu uz valdības gāšanu un paša atpakaļnonākšanu savā mīļajā ministra amatā.” Kā komentēsiet?

Es autoram ieteiktu apmeklēt psihiatru, kamēr vēl situācija nav pārāk ļauna. Autora teiktajā nav ne kripatas patiesības.

Bet vai tad jūs negribētu kļūt par Ilgas Šuplinskas cienīgu pēcteci?

Viņai ikviens pēctecis būs gana cienīgs... Bet man šādu plānu nav, un „Jaunās Vienotības” frakcijā nekad nav bijusi diskusija par JKP izmešanu no koalīcijas...

... kaut gan vajadzētu.

Tam ir par maz balsu. Turklāt... JKP paņemšana Rīgas domes koalīcijā dos stabilitāti. Jo jaunkonservatori varētu saflammēties, ja viņus nepaņemtu, un varētu sākt šūpot valdības laivu.

Parunāsim par Universitāti. Pērn jūs paredzējāt, ka Indriķis Muižnieks tiks apstiprināts rektora amatā, jo tie murgi, kurus attīstīja izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP), patiešām nevarēja ilgi turpināties. Kā tagad raugāties uz procesiem?

Ministre un tie, kuri izpilda viņas vēlmes, ir ieciklējušies uz pārvaldības modeļa maiņu. Bet tas absolūti nav primārais. Jo ir izcilas augstskolas ar padomēm, un ir izcilas augstskolas ar senātiem. Tādas padomes neatrisina pilnīgi neko. Mēs esam salīdzinoši maza, akadēmiski izglītota sabiedrība, mums ir grūti atrast neieinteresētus, sabiedrībā cienītus cilvēkus, viedokļu līderus, kuri varētu veidot šīs padomes. Jebkurš pretendents, kuru atrod kādam amatam, uzreiz saņem dubļu kaudzi. Turklāt visu laiku tiek kultivēts mīts, ka valodas ierobežojumi ir tādi, kas neļauj piesaistīt ārvalstu profesūru. Tā nav patiesība. Vienkārši ārvalstu profesoriem būtu jāmaksā daudz vairāk... Visa tā vietā ministrija risina surogātproblēmas. Piemēram, vai rektoram ir jāprot valsts valoda. Protams, viņam tā jāprot - kā gan citādi viņš varētu vadīt augstskolas akadēmisko dzīvi? Toties netiek risinātas patiešām būtiskas problēmas, piemēram, finansējuma sakārtošana.

Kā jums šķiet - kāpēc, zinot visus brīnumus, ko veic izglītības ministre, neviena no koalīcijas partijām nesāk aizdomāties: varbūt šī partijniece nav īstajā vietā?

Varbūt domā, bet kaut ko izdarīt ir grūti. Un ir vēl viena problēma. Saprātīgs vadītājs cenšas ap sevi sapulcināt cilvēkus, kuri ir gudrāki par viņu. Nevis pielīdējus. Tā, piemēram, Lukašenko, visu laiku dzirdēdams pielīdēju glaimus, tiešām no sirds arī domāja, ka nācija viņu mīl. Un vēl kas: šī valdība ir izveidota ar tādām mokām, ka premjers nevar spert ne soli nevienā virzienā, turklāt šim valdības sastāvam nav alternatīvas.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā