Juris Rudevskis: Politiķi ir pārēdušies ar varu un guļ diendusu
Jūs vakar runājāt par tēvišķības krīzi. Tai varētu pievienot arī vīrišķības krīzi, kuru uztur un kurina dažādi „dženderistu” murgi. Bet tas jau ir cits temats, kas varbūt tikai daļēji saskaras ar rasistisko #BlackLivesMatter kustību. Tās pamatā ir vēl citi „ķieģelīši”.
Jā, un viens no tiem ir Rietumu universitāšu krīze. Lai saprastu, cik tas ir traģiski, ir jāatceras, ka universitāte ir tipisks Rietumu civilizācijas „produkts” un viens no tās svarīgākajiem simboliem. Tā ir vieta, kurā cilvēki ne tikai studē un nodarbojas ar zinātni, bet arī mācās patstāvīgi domāt un brīvi konfrontēt viedokļus. Uz Rietumiem pārbēgušais VDK darbinieks Jurijs Bezmenovs stāstīja, ka Aukstā kara laikā tikai 15 procenti no padomju specdienestu laika un naudas tika izlietoti parastai spiegošanai. Atlikušie 85 bija veltīti mērķtiecīgam ideoloģiskam graušanas darbam un līdzīgiem pasākumiem Rietumu valstīs - un, protams, augstskolu pasniedzēji un studenti bija viena no galvenajām šādu pasākumu mērķauditorijām. Un te nu ir rezultāts: eksakto zinātņu un dabaszinātņu jomā ASV universitātes joprojām tur savu līmeni, savukārt sociālo un humanitāro zinātņu jomā (antropoloģija, socioloģija, utt.) pēdējo 15 vai 20 gadu laikā viss ir palicis ļoti slikti. Tik slikti, ka var teikt: šajās jomās viss ir sapuvis tiktāl, ka visdrīzāk vairs nav glābjams. Studentiem tiek piedāvāti tādi ideoloģiski studiju kursi un programmas, kā, piemēram, „baltādainuma dekonstrukcija”, „feministu studijas”, „LGBT studijas”…
Bet tas taču ir absurds!
Protams. Un tas nozīmē arī diplomu devalvāciju. Vēl nesen prestižāko, tā dēvētās Efeju līgas universitāšu (Hārvarda, Jeila u.c.) diplomi izsauca beznosacījuma cieņu un apbrīnu, taču tagad tas vairs tā nav. Protams, ir arī pozitīvi izņēmumi - universitātes, kas joprojām piedāvā kvalitatīvu klasisko izglītību. Bet tās visas ir nelielas privātas augstskolas ar kristīgu ievirzi. Vairākums ASV universitāšu sociālo un humanitāro zinātņu jomā ir kļuvušas par smadzeņu skalošanas rūpnīcām, kurās tiek agresīvi apklusināti visi viedokļi, izņemot kreisos. Un kas no šādām mācību iestādēm nāk ārā? Mūsu valodā ir īpašības vārds, kas perfekti raksturo šādu prāta stāvokli: „aptaurēts”. Arvien vairāk amerikāņu vecāku nevēlas sūtīt savu bērnu augstskolā, jo pēc četriem gadiem baidās dabūt atpakaļ ideoloģiski nozombētu un aptaurētu „cīnītāju par sociālo taisnīgumu”. Eiropā viss pagaidām ir daudz labāk, taču augstskolu ideoloģizācija diemžēl iet tajā pašā virzienā, kur ASV - tikai lēnākā tempā.
Kāda ir jūsu ilgtermiņa prognoze attiecībā uz izglītības iestādēm, no kurām tiek gaidīts patiešām augsts līmenis?
Baidos, ka mums ierastajai universitāšu izglītībai tuvāko gadu desmitu laikā pienāks beigas. Un ne tikai jau minētās studiju kursu un diplomu devalvācijas dēļ. Vispirms jau tādēļ, ka internets piedāvā kolosālas iespējas veidot citus, alternatīvus izglītošanās modeļus. Kā nesen teica izgudrotājs un multimiljardieris Īlons Masks: „Es gribu spējas un talantus, nevis diplomus. Man pat ir vienalga, vai esat pabeidzis vidusskolu.” Bet ja nu mēs vēlamies uz ilgāku laiku saglabāt esošo augstskolu prestižu...
Tas, ko tūlīt pateikšu, var likties ļoti ķecerīgi, taču, manuprāt, tas ir veselā saprāta skatījums. Lai saglabātu augstākās izglītības kvalitāti, pieejai augstskolām ir jākļūst daudz elitārākai un selektīvai. Tērēt laiku un resursus augstskolas studijām vajadzētu tikai tiem, kuriem ir attiecīgie talanti un kuriem tas patiešām objektīvi ir nepieciešams.
Šajā ziņā man gribētos ļoti uzslavēt vāciešus. Vācijā sabiedrības attieksme ir pareiza: ja jūs esat prasmīgs un strādīgs santehniķis vai autoatslēdznieks, apkārtējie jūs ciena un godā arī bez akadēmiskiem grādiem.
Tad varbūt mūsu augstākajām mācību iestādēm nevajag par katru cenu spraukties kaut kādos TOP500 vai TOP100, vai TOP1000? Tas drīzāk izskatās pēc negoda, nevis goda...
Diemžēl mūsu laikmetā šādi reitingi un ekspertu vērtējumi vairs neko nenozīmē. Katram pašam ir jāpārbauda konkrētā augstskola un jāizvērtē, ko tā katrā noteiktā zinātnes jomā spēj dot. Ar ekspertu vērtējumiem mūsdienās bieži vien var gadīties kā ar kinematogrāfijas balvām: ja eksperti ir devuši filmai visaugstāko novērtējumu, tā ar lielu varbūtības pakāpi izrādīsies nebaudāms murgs.
Tad nav nekāds brīnums, ka #BlackLivesMatter „protestētāji” demonstrē intelekta līmeni, kas ir zemāks par zāli... Taču - kas notiek pie mums, Latvijā?
Latvijā ir jūtamas tikai šo procesu atbalsis. Protams, ir noteikts skaits jaunu un ne tik jaunu cilvēku, kuri cenšas, cik nu mācēdami, atdarināt Rietumu kungu ēverģēlības: publiski rāpo uz ceļiem, cīnās ar sistēmisko rasismu un aparteīdu Latvijā utt. Tas ir tipiski koloniāls uzvedības modelis: kulturālās mazvērtības kompleksa māktie kolonijas iedzīvotāji atdarina metropoles iemītnieku manieres cerībā, ka tiks ievēroti un uzņemti „klubiņā”. Tas pats sakāms par aicinājumiem politkorekti „pārvērtēt” latviešu klasiķu darbus. Cienīgi žēlīgi kungi Rietumos purina savus grāmatu plauktus, meklēdami rasistiskas ķecerības „Krusttēva Toma būdā”? Žigli - arī mums jādara tāpat un jāmeklē, ko varam izpurināt no saviem grāmatu skapīšiem! Protams, ka pirmkārt pie rokas gadās „Skroderdienas Silmačos”, kur ir Ābrams, Joske un Zāra… Atveriet brāļu Kaudzīšu ģeniālos „Mērnieku laikus” un redzēsiet, ka kārkluvācieša Švauksta tēls joprojām ir dzīvs un vesels. Tāpēc mans personīgais vērtējums ir vislabāk izsakāms ar vārdiem „māžošanās un mērkaķošanās”. Te nu ir darbs jums, žurnālistiem un publicistiem: pret šādām parādībām labi palīdz humora un satīras dzelonis.
Bet cik lielā mērā tas viss paliek, kā jūs sakāt, māžošanās un mērkaķošanās līmenī?
Nevaru garantēt, ka tas tā paliks vienmēr. Ja Latvijas izglītības iestādes uzsāks reālu smadzeņu skalošanas darbu, varam reiz dabūt uz kakla reālu, nopietni motivētu „hunveibinu” paaudzi. Tad vairs smiekli nenāks.
Bija arī stāsts par Rūjienas saldējumu „Blacky”. Tas nonāca līdz pilnīgam absurdam.
Protams, ka rasistiski lamuvārdi eksistē dažādās valodās, un tos publiski lietot nevajadzētu. Taču šajā gadījumā runa nav par „rasismu” (kas ir tikai iegansts), bet gan par varu. Kāda ir pirmā acumirklī pamanāmā iezīme, kas atšķir cilvēku no pārējiem dzīvniekiem? Tā ir strukturētas valodas esamība, kas ļauj mums ne tikai sazināties, bet arī jēdzieniski domāt.
Tātad, ja vēlamies padarīt cilvēku par ideālu vergu bez gribas pretoties, viņš ir jāsaķēdē, - tikai ķēde ir liekama nevis ap kaklu vai potīti, bet ap valodu. Ja jūs spējat kontrolēt cilvēka valodu, jūs varat kontrolēt viņa domāšanu un uzvedību; to ļoti labi attēloja Džordžs Orvels savā romānā „1984”. Rasisms, seksisms - tam visam šajā gadījumā nav reālas nozīmes. Svarīgi ir tikai tas, ka citi - „elite”, cenzori, „viedokļu līderi” - jums pavēl un norāda, kā drīkst un kā nedrīkst runāt, bet jūs viņiem pakļaujaties.
Turklāt svarīgs ir arī tā dēvētais „valodas progress”. Tas nozīmē, ka pieļaujamo vārdu skala visu laiku mainās. Tie vārdi un izteicieni, kas vēl vakar bija pieņemami, šodien jau skaitās „rasistiski”, „seksistiski” un tātad aizliegti. Un jums, protams, šīs jaunās direktīvas ir katrreiz bez ierunām jāpieņem. Pirms atverat muti, jums visu laiku ir tramīgi jāraustās un jādomā: ka tik es kaut ko nepasaku nepareizi! Ja jūs esat novests līdz šādam, Dostojevska vārdiem sakot, „dreboša radījuma” stāvoklim, jūs vairs neesat brīvs cilvēks, bet vergs, turklāt ideāls. Lūk, šī ir reālā verdzība!
Un kāda būtu jūsu rekomendācija šādā situācijā?
Gadījumos, kad runa ir par mākslīgi sakurinātu ažiotāžu, ir principiāli ļoti svarīgi saglabāt pašcieņu un nepakļauties. Šādā situācijā ir spēkā sakāmvārds: „Iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku.” Ja kāds sāk jums uzmākties ar pamācībām, sak, runājiet tā un nerunājiet šādi, - tad vislabāk ir atbildēt lakoniski: „Lūdzu, nesakiet man, kā man runāt, lai man nebūtu jāteic, uz kurieni jums jāiet”.
Bet palūkosimies uz Latviju. Kāda, jūsuprāt, ir Latvijas tuvākā nākotne šajā neprāta cunami?
Es jūtos diezgan cerīgi. Latvietis var būt ļoti liberāls un pat palaidnīgs savā privātajā dzīvē, tomēr - tajā pašā laikā - ļoti konservatīvs sabiedriski politiskajā jomā. Latvijā nav tāda attieksme kā ASV: ja cilvēks ir šķīries un precējies otrreiz, tad viņa izredzes uz reālu politisko karjeru ir tuvas nullei. Pie mums tā nav: šķiries, precies, maini partnerus kā cimdus - nevienu tas neuztrauc. Latvijā uz šādām lietām skatās relaksēti: kā mēdz teikt - dzīvo un ļauj dzīvot citiem. Bet latvietim ārkārtīgi nepatīk, ja kāds ielaužas viņa komforta zonā un sāk jaukt gaisu, mēģinādams radikāli pārveidot sabiedrību un mainīt ierasto dzīves ritumu, tikumus un tradīcijas. Tieši tādēļ mūsu zemē nav guvuši plašu piekrišanu priekšlikumi ieviest viendzimuma „laulības” un tamlīdzīgas iniciatīvas. Jā, latvieša kūtrums, introvertums un nespēja pieņemt daudzus labus jaunumus var kavēt attīstību. Taču no otras puses - paradoksālā kārtā - šīs īpašības mūs arī pasargā no dažādām nelabām ietekmēm no ārienes. Protams, uz to nevar paļauties mūžīgi; mums tik un tā ir jābūt modriem.
Kā jūs to domājat?
Šajā gadījumā es vēlētos vērsties pie visiem Latvijas vecākiem ar ļoti nopietnu aicinājumu: sekojiet, ko jūsu bērniem māca skolā! Nekad neaizmirstiet, ka bērna pirmie un dabiskie audzinātāji ir vecāki, kuri nevar vienkārši nokratīt savu atbildību uz skolas pleciem. No tā, ko iemācīsies jūsu bērni, ir atkarīga gan viņu nākotne, gan jūsu pašu vecumdienas. Īpaši kontrolējiet, vai uz skolu bez jūsu ziņas nenāk kaut kādu dīvainu organizāciju propagandisti, lai skalotu bērniem smadzenes. Šajā ziņā Latvijas vecāku organizācijām jādarbojas aktīvāk un labā nozīmē agresīvāk.
Kāds ir jūsu viedoklis: kāpēc Saeimā ievēlētās partijas vispār nereaģē uz to, kas patlaban notiek pasaulē un Latvijā?
Mūsu politiku šobrīd raksturo nevis vienkārši apātija, bet acēdija - tas ir grieķu izcelsmes vārds, kas apzīmē grūtsirdīgu, depresīvu bezjēdzības sajūtu. Pilsoņi ir vīlušies demokrātiskajās institūcijās, bet nezina, ko darīt. Kopš neatkarības atjaunošanas latvietis ir balsojis par visādiem mesijām un laimes lāčiem, bet īstā laime kā nenāk, tā nenāk... Savukārt valdošie politiķi ir pārēdušies ar varu un guļ diendusu. Viņi ir pašapmierināti iesakņojušies esošajās privilēģijās un neko nevēlas mainīt. Nesenie Krievijas konstitūcijas labojumi mūsu valdošajām partijām nāca kā īsta manna no debesīm: Vladimirs Putins tagad drīkstēs palikt amatā līdz 2036. gadam, un mūsu varneši varēs visu šo laiku lamāt pretiniekus par putinistiem un izspēlēt to pašu veco kārti: „Ja nebalsosiet par mums, tad atnāks Kremlis”. Ja esošā politiskā sistēma ar partiju monopolu paliks negrozīta, nekas Latvijā neuzlabosies.
Vakardienas interviju lasiet šeit.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
