"Parlaments, kas ir mūsu ievēlēts leģitīms tautas pārstāvis, lai īstenotu krīzes apstākļos pastiprināti nepieciešamo sociālo solidaritāti, varētu, piemēram, ar likumu uz zināmu laiku noteikt īpašu sociālās solidaritātes nodevu," šodien intervijā žurnālā "Jurista Vārds" atzīst Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis, Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits.
"Cilvēkiem, kuriem ir augsti ienākumi, būtu, teiksim, vienu gadu, kamēr krīze beidzas, vēl papildus jāmaksā, piemēram, 20% no nodokļu kopsummas kā solidaritātes nodeva," norāda Levits.
Viņš atzīst, ka apzinīgam pilsonim ir jābalsta sava valsts un valstij pret visiem ir jāizturas taisnīgi. Arī sociālo nastu sadalījumam, Levita ieskatā, jābūt taisnīgam - no tā, kuram ir vairāk, var prasīt vairāk, no tā, kuram ir mazāk, ir jāprasa mazāk.
Levits uzskata, ka sociālās solidaritātes nodrošināšana ir valsts uzdevums. Sociālās solidaritātes obligāto apjomu regulē likumdevējs, no vienas puses, nosakot pienākumu maksāt nodokļus un taisnīgi sadalot nodokļu nastu, un, no otras puses, piešķirot tiesības uz sociālajiem pabalstiem un citiem pakalpojumiem.
Vaicāts, kā būtu jārīkojas valsts un pašvaldību iestādē, ja tā nonāk līdz situācijai, kad resursu trūkuma dēļ nevar pildīt savas pamatfunkcijas, Levits norada, ka, ja funkcijas nav noteiktas Satversmē, tās var vai nu samazināt, vai no tām atteikties.
Pēc viņa teiktā, valsts tiesībās nav paredzēta tāda situācija, ka valsts nonāk maksātnespējas priekšā. Ir paredzētas situācijas, kad valsts nonāk politiskās eksistences briesmās, piemēram, kara vai nemiera rezultātā.
Tomēr, ja valsts nonāk līdz situācijai, kad iestājas maksātnespēja un nav neviena, kas būtu gatavs tai aizdot, tā "pilnībā vai daļēji pārtrauc pildīt savas saistības". Levits norāda, ka šādā situācijā zaudētāji vispirms ir tie, kas valstij aizdevuši naudu (bankas), un tie, kam ir tiesības uz maksājumiem no valsts budžeta (piemēram, valsts darbinieki un pabalstu saņēmēji, kuru algas un pabalsti vairs netiek maksāti vai netiek maksāti pilnā mērā).
Levits atzīst, ka īslaicīgi valsts daļēja maksātnespēja var atslogot budžetu, taču plašākā skatījumā zaudētāja ir visa valsts un tās ekonomika, jo tiek satricināta uzticība valstij, kas ir tirgus ekonomikas pamatelements.