Gandrīz katram smēķētājam vismaz reizi gadā ienāk prātā ideja atmest šo kaitīgo ieradumu.
Saku to ar visdziļāko pārliecību- kā cilvēks, kuram ar nikotīnu ir draudzīgas attiecības jau piecpadsmit gadu garumā. Protams, no cigaretes kūpinošajiem skeptiķiem ne reizi ir dzirdēts arguments par „idejisko smēķēšanu” kam nav ne mazākā sakara ar pieradumu, taču man ir pamatotas aizdomas, ka 99% no tiem, kuri savu „neatmešanu” argumentē ar patiesu patiku pret šo procesu, tomēr liekuļo, saprazdami, ka cīņa ar atkarību no nikotīna nebūt nav viegls darbiņš. Nevaru nepiekrist un tomēr... šoreiz es labprātīgi izlēmu uzņemties šo grūto darbiņu, lai nra.lv eksperimentā pārbaudītu kādas Latvijā arvien populārākas smēķēšanas atmešanas metodes iedarbību.
Būt vai nebūt- tāds ir jautājums
Ja vairums cilvēku, kuri izlemj šim nepatīkamajam ieradumam pieteikt karu, sāk ar argumentiem „kādēļ nav vērts pīpēt”, tad es – pirms izlēmu būt vai nebūt šādam eksperimentam – izvērtēju to, kas man patīk šajā procesā... Ja aizmirstam par elementāru pieradumu, tad smēķēšana, vismaz manā izpildījumā, ir lielisks veids kā reizi divās, trijās stundās piespiedu kārtā piecelties no darba galda un pat aukstā vai lietainā laikā iziet ofisa pagalmā, ieelpojot ne vien cigarešu dūmus, bet arī malku svaiga gaisa. Veids kā iedraudzēties ar kādā draugu pasākumā vai jaunā kolektīvā sastaptiem cilvēkiem. Veids kā aizpildīt ilgas gaidīšanas pauzes uz stacijas perona vai pārvarēt garlaicību neveiksmīgā ballītē. Kopā ar cigareti ir patīkamāk malkot kafiju vasaras terasē, jautrāk izklaidēties piektdienas vakara pasākumos, vieglāk piecelties no bagātīga viesību galda, drošāk iesākt nepatīkamu sarunu, dvēseliskāk sēdēt pie ugunskura.... šķiet, šim uzskaitījumam var būt bezgalīgi daudz komatu.
Un tomēr nākas atzīt, ka ir arī kaut kas tāds, kas man liek vēlēties pielikt punktu visam šim šķietami jauko sajūtu kopumam. Tas būtu- mūždien smirdošās drēbes un mati, nepatīkamais rīta krekšķis, nespodrā sejas āda, sabojātie zobi, arvien pieaugošie izdevumi par kārtējo cigarešu paciņu, aizdusa un visbeidzot visas tās drausmīgās slimības, par kurām stāsta uzlīmes uz cigarešu paciņām.
Kurš saraksts ir garāks? – iespējams, pirmais. Kurš saraksts ir būtiskāks? – nenoliedzami, otrais. Tātad, ko ar to visu iesākt?
Izvēlos pārbaudīt gribasspēku
Variants numur viens – nedarīt neko un turpināt sadzīvot ar savu kaislību, aizbildinoties ar patiesu mīlestību un patiku pret degošo tabakas izstrādājumu. Man tas neder, jo vairāk par visu pasaulē neciešu pati sevi uzskatīt par „lupatu”. Variants numur divi – pieķerties šim jautājumam ar dzelžainu apņēmību, pamatīgi izpētot visdažādākos atmešanas paņēmienus no adatu terapijas līdz nikotīna košļenēm un hipnozei. Diemžēl man tam nav nedz laika, nedz saprašanas, kura metode tiešām varētu būs visefektīgākā. Tātad atliek trešais variants – vienkārši ņemt un nepīpēt! Stingri izlemt un vairs nekad, nekad, nekad to nedarīt. Vai šāda metode vispār ir reāla? Jā, manis pašas pieredze liecina, ka nekas neiespējams tas nav. Jau pirms dažiem gadiem biju vienā dienā atmetusi smēķēšanu uz pus gadu un atsāku, godīgi sakot, pati savas muļķības un līdzcilvēku atbalsta trūkuma pēc.
Izpētot to, kas par smēķēšanas atmešanu atrodams interneta dzīlēs, nākas atzīt, ka vairums veiksmīgo nesmēķētāju šim netikumam punktu pielikuši tieši ar gribasspēka palīdzību. Jo „neviena tablete, neviena košļene vai adata pierē nespēj paveikt to, ko spēj cilvēka gribasspēks” – tā sociālajā „čivinatavā” saka kāds „eks-pīpmanis” un man nākas vienīgi piekrītoši māt ar galvu.
Tātad ir jāsaņemas, jāsakož zobi un...ak, cik ļoti tomēr negribas piespiesties! Tā jau dzīvē daudz problēmu. Vēl jo vairāk... lieliski zinu, ka pirmajās nedēļas, ieraugot kādu smēķējam, gribēsies izlekt pa logu. Prātā iešaujas doma: interesanti, varbūt ir kāda atbalsta grupa, anonīmo smēķētāju biedrība, kas vismaz iesākumā varētu man palīdzēt?
Pārāk labi, lai būtu taisnība
Atkal vēršos pie „visu zinošā” interneta, kur jau pēc dažām minūtēm manu uzmanību piesaista Allena Karra metodes apraksts. Internets burtiski „mudž” ar atsaucēm uz šo paņēmienu, kas esot palīdzējis miljoniem cilvēku visā pasaulē. Pētot sīkāk, manī gan iezogas skepse, kuru nespēj kliedēt pat Sera Entonija Hopkinsa apgalvojums, ka viņš ar cigaretēm atvadījies tieši ar šīs metodes palīdzību. Proti, nebūšot nekādas iebiedēšanas, nekādu pamācību, nekādu sprediķu par smēķēšanas kaitīgumu, nebūs nekādu biedējošu attēlu, rentgena uzņēmumu, nebūs adatu terapijas, hipnozes vai transa. Tikai vairākas stundas ilgs seminārs! Cik noprotu, tad metodes pamatā ir „smadzeņu skalošana” labā šī vārda nozīmē, kad cilvēka zemapziņas un ieraduma raidītais „gribu” tiek aizstāts ar cilvēka apziņas raidītu „negribu”.
Tiesa, man aizdomīgs šķiet apgalvojums, ka Allena Karra metode darbojas pretēji „gribasspēka metodei”, atsvabinot cilvēku no piespiešanās un nepārtrauktas paškontroles. Citiem vārdiem sakot – tiek solīts, ka, noklausoties semināru, smēķētājs sāk pilnībā apzināties visus smēķēšanas aspektus un nikotīna atkarības darbības principus, kas viņam ļauj vienā dienā ar prātu saprast- viss, mani smēķēšana vairs nesaista!
Hmm... Pārāk labi, lai būtu taisnība, bet, iespējams, ir vērts mēģināt.
Ko darīt ar atkarību?
Ierodoties uz semināru, uzzinu, ka „smadzeņu skalošana” ilgs sešas stundas, taču starplaikos būšot...pīppauzes. Vai pārnestā nozīmē? Nē, pīpēt tiešām varēšot, tā sola terapeits Ēriks (savu uzvārdu viņš vēlējās nepubliskot).
Mācības notiek pārsteidzoši ērtos dīvānveida krēslos: tas man liek bažīties, ka drīz vien sākšu snauduļot, jo sešas stundas klausīties semināru nav viegli. Taču drīz vien izrādās, ka šī saruna ir tik interesanta, ka par miegu nav laika domāt.
Semināru vadītāji Allena Karra centrā tiek saukti par terapeitiem, taču šim nosaukumam nav tieša sakara ar medicīnu.
Mūsu tikšanās sākas ar to, ka Ēriks mani iepazīstina ar pašu metodi. Paša centra apkopotie dati liecinot, ka kopš 1983. gada vairāk kā 10 miljoni smēķētāji ir pārtraukuši smēķēt, izmantojot Allena Karra metodi. Semināra panākumi pārsniedzot 90%. Tik tālu izklausās daudzsološi... Drīz vien Ēriks atklāj būtiskāko t.i, kādēļ šajā mācību telpā nav redzami biedējoši uzskates līdzekļi.
„Allena Karra nekoncentrējas uz iemesliem, kāpēc smēķētājiem nevajadzētu smēķēt: nauda, verdzība, veselība un sabiedrības pārmetumi. Smēķētāji to visu jau zina. Tā vietā mēs fokusējamies uz iemesliem, kādēļ smēķētāji turpina smēķēt par spīti acīmredzamiem zaudējumiem,” skaidro Ēriks. Turpinājumā Ēriks klāsta, ka šis ir seminārs ar paaugstinātas koncentrēšanās elementiem, kas palīdz smēķētājam atbrīvoties no maldu radītā priekšstata par to, ka smēķēšana rada patiesu baudu vai labumu. Tāpat smēķētājs atbrīvojas no sajūtas, it kā viņš, atmetot smēķēšanu, atbrīvotos no kaut kā vērtīga un nepieciešama. Tādā veidā bailes pirms mēģinājuma atmest smēķēšanu pāriet. ”Vairums smēķētāju nepamatoti uzskata, ka viņi bez cigaretēm nespēs baudīt dzīvi un tikt galā ar stresu. Taču Allena Karra metode ļauj atbrīvoties no šīm bailēm. Atbrīvojoties no vajadzības un vēlmes smēķēt, bijušajam smēķētājam vairs nav nepieciešams pārvarēt sevi, lai atturētos no cigaretes. Šī metode virza smēķētāja gribu pret smēķēšanu, tā vietā, lai izsauktu konfliktus viņa zemapziņā,” tā stāsta terapeits, taču šim viedoklim es kategorsiki nepiekrītu.
Jau pirms ienākšanas pa šīm durvīm, es skaidri zināju, ka cigaretes nesniedz nedz patiesu nomierinājumu stresa gadījumos, nedz patiesu baudu kafijas pauzēs. Viena vienīga mokoša psiholoģiskā un fizioloģiskā tieksme. Nekas vairāk! Tādēļ es nedomāju, ka mana zemapziņa nonāks konfliktā ar apziņu, ja izlemšu pateikt- viss, man vairs nepatīk smēķēt! Patiesībā mana apziņa daudz lielākā konfliktā ar zemapziņu atrodas tieši šobrīd, kad smēķēju, jo ar prātu sen jau to vairs nevēlos.
Ieradums! Un fiziska atkarība. Ko darīt ar to?
Par lenteņiem un pirmo dūmu
Ērikam arsenālā ir daudz argumentu un vairumam no tiem es nevaru nepiekrist. Daudzus pat pierakstu, lai, paliekot divatā ar savu vēlmi uzpīpēt, es varētu tiem „uzmestu aci”. Dažas atziņas mani uzrunā īpaši precīzi, jo tās ir tik spilgtas, ka cieši iesakņojas atmiņā. Piemēram. Stāsts par to, ka tieksme smēķēt ir kā lentenis, kas ieperinājies organismā. Katru reizi, kad es vēlos uzsmēķēt, es reaģēju uz viņa lūgumu „pabaro mani”. Vai tiešām man gribas viņu audzēt arvien lielāku un lielāku, ja reiz ir skaidri zināms, ka šis „lentenis” mani pakļauj sirds un asinsrites slimībām, vēzim?.
Tāpat Ēriks iesaka atcerēties sajūtas, kādas mani pārņēma, iepīpējot savā mūžā pirmo cigareti. „Riebīgi, vai ne? Nācās pārvarēt pretīgumu, lai norītu dūmu,” viņš mēģina atgādināt piecpadsmit gadus senus notikumus. „Katru reizi, kad tev tagad gribēsies smēķēt, atsauc atmiņā šīs sajūtas un tieksme mazināsies,” saka terapeits un es nospriežu, ka tas patiesi ir labs praktiskais ieteikums.
Vēl viens spēcīgs arguments ir par smēķētāja bezpalīdzību, kad viņam tiek liegta iespēja ievilkt kārdinošu dūmu. Ietekmīgi cilvēki, uzņēmumu vadītāji, politiķi vai slaveni aktieri ir gatavi krist izmisumā, ja attopas bez cigaretēm un tuvumā nav arī iespēju tās nopirkt. Vai tas nav bezgala muļķīgi? Un man atkal nākas piekrist, jo pati ne reizi vien esmu nonākusi līdzīgās situācijās, kad esmu gatava mesties virsū pirmajam pretimnācējam, kura kabatā varētu būt kāda cigarete.
Ļoti lietderīgi ir Ērika ieteikumi semināra pīppauzēs pievērs uzmanību izjūtām, kuras mani pārņem smēķējot cigareti. Izrādās viņam ir taisnība- pēc ilgstošas nesmēķēšanas baudu sagādā ne tik daudz pati cigarete, cik aizsmēķēšanas brīdis un daži pirmie dūmi. Tad kādēļ smēķēt visu, ja var samierināties tikai ar dažiem dūmiem?
Ko es ieguvu un kāds ir rezultāts
Ja man būtu ļauts, es varētu šādus labus, „sulīgus” piemērus un alegorijas pieminēt vienā laidā, taču Ēriks mani ir lūdzis neizpaust visas Allena Karra metodes „odziņas”. Varu tikai pateikt, ka sešas seminārā pavadītās stundas nenoliedzami nebija vējā izmests laiks. Daudzas lietas tika sakārtotas „pa plauktiņiem”, daudzas manas domas guva arī eksperta apstiprinājumu. Tas, ko es nenoliedzami ieguvu: apņemšanos, ka es tiešām varu atmest smēķēšanu, pārliecību, ka tas nemaz nav tik sarežģīti vai mokpilni, praktiskus ieteikumus, kam pievērst uzmanību, lai smēķēšana vairs neliktos tik kārdinoša, konkrētas instrukcijas, kāda rīcība man palīdzēs nevēlēties uzsmēķēt, kā arī norādes, kā mainīt savus ieradumus, kas ir visu nelaimju pamatā.
Un tagad par svarīgāko - kāds ir mans rezultāts? Kopš semināra ir pagājušas divas nedēļas. Uzreiz jāsaka, ka nāksies apbēdināt tos, tostarp pašai sevi, kuri cerēja izdzirdēt sakramentālo- es vairs nesmēķēju! Nē, es diemžēl joprojām smēķēju, bet... Pirmkārt, tieši uz pusi mazāku ikdienas cigarešu skaitu nekā iepriekš. Otrkārt, daru to ar neslēptu riebumu pat tajās reizēs, kas agrāk man šķietami sagādāja baudu (piemēram, ballītēs). Treškārt, tā kā saprotu smēķēšanas mehānismu, esmu pilnībā zaudējusi tieksmi pēc „tukšajām” cigaretēm, kas tiek smēķētas „bezjēgā” piemēram, garlaicības brīžos, pēc pusdienām vai vienkārši tāpēc, ka sen nav smēķēts.
Mans secinājums – cilvēkam, kuram tiešām ir bioķīmiska tieksme pēc nikotīna, pietiek ar divām, trim cigaretēm dienā, lai apmierinātu bioloģisko nepieciešamību. Tieksme pēc pārējām cigaretēm atrodas tikai un vienīgi mūsu galvās, bet tā jau ir visīstākā izlaidība.
Labā ziņa gan ir tāda, ka man vairs nav tālu līdz pilnīgai pārtraukšanai. Pirmkārt, daudziem hroniskajiem smēķētājiem, kas dienā „apēd” paciņu vai pat vairāk, arī manas šā brīža trīs četras dienišķās varētu šķist praktiska nesmēķēšana. Otrkārt, „nesaprātīgākajiem atmetējiem” Alenna Karra metode paredz trīs semināru ciklu – tiem, kuri nepārtrauc kaitīgo ieradumu jau pēc pirmā semināra, ir iespēja mēģināt vēl otro un trešo reizi.
Tiesa, joprojām nevaru piekrist Allena Karra centra viedoklim, ka šī metode nav saistīta ar gribasspēku. Mana cīņa ar nikotīnu ir viena vienīga gribasspēka demonstrācija, taču seminārā iegūtās zināšanas man nenoliedzami jūtami atvieglo dzīvi.
