No 1990. līdz 1998. gadam iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājās par 6,7 procentiem. No 2000. gada līdz 2011. gadam iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājās par 21,1 procentu. Ne dabas stihijas, ne mēris šo Latvijas zvaigzni nav piemeklējuši. Tikai politika.
Pēdējos gados daudzmaz kvalificētu cilvēku (ne žurnālistu) nosauktā pieticīgākā summa, ko valsts zaudējusi kontrabandas dēļ, šķiet, ir 400 miljoni latu. Nesen tika ziņots, ka tikai cigarešu kontrabandas dēļ valsts zaudē gadā vismaz 80 miljonus latu. Pirms desmit gadiem Jaunā laika finanšu ministrs Valdis Dombrovskis teica: «Kontrabanda tādos apjomos, kādos tā pastāv Latvijā, ir cieši saistīta ar korupciju. (..) Skaidrs, ka tāda mēroga kontrabanda nav iespējama bez amatpersonu pieseguma» (Telegraf, 6.12.2002.). Pirms pusotra mēneša VID Muitas kriminālpārvaldes vadītājs Edijs Ceipe teica (tvnet.lv, 2.12.2011.) , ka 80% liela apmēra kontrabandas varētu būt slēpta kontrabanda, proti – amatpersonas par to zina vai nojauš, bet nerīkojas. Tostarp, ierobežojot akcīzes preču plūsmu no pārrobežas valsts pieļautos apjomos (tātad – ne kontrabandu), valsts cer gadā gūt pusotru miljonu latu. Kas ir pusotrs miljons latu bez īpaša krimināla pret 400 miljoniem latu izteikta krimināla?
Rodas jautājums – kas tad desmit gados ir mainījies un kam Latvijā pieder vara? Acīmredzot tām amatpersonām, kuras zina un nojauš. Jo tās spēj panākt, lai valdība, lai Finanšu ministrija u. tml. meklē nevis tur, kur problēma, bet tur, kur gaišs. Nevis tur, kur noziegums un valsts apzagšana, bet tur, kur acīm redzamas vienīgi valsts politikas sekas.
Kas gan cits vainojams pie tā, ka no šā «veiksmes stāsta», no dižās Eiropas Savienības bars modernizētu maišelnieku diendienā gāžas uz noplukušo Krieviju? Nevis otrādi. Nesmuki tas ir. Bet, ja pievērt šito bodīti, tad visi padomās, ka Latvijā atkal iestājušies treknie gadi. Atkal būs smuki.
Ja šie akcīzes preču ievedēji dara ko neatļautu, tad viņu vainu vajag skaidri nosaukt. Un katram atsevišķam gadījumam te priekš tā ir tiesa, nevis Finanšu ministrija. Tas tiesiskas valsts pīlāriem būtu jāzina. Taču vienīgā šo ļaužu vaina ir tā, ka viņi pa savam risina problēmas, kas bija jāatrisina varai. Vai varbūt vara ir divdesmit gados izkopusi daudzmaz efektīvu ES pierobežas nostiprināšanas politiku (ekonomisku, sociālu, izglītības...)? Vai varbūt Latgale kopējā fondu sadales, subsīdiju kontekstā piedzīvojusi taisnīgu, proporcionālu, ja ne attīstību izlīdzinošu pieeju šiem līdzekļiem? Interesanti, kāpēc šis «taisnīgums» iznācis vairākkārt par labu valdošo koalīciju partijiskām, nevis valstiskas kohēzijas politikas interesēm? Vai varbūt, kamēr nav reāla Latgales atdzimšanas plāna, te, lai noturētu cilvēkus Latgalē, piekopta kāda citāda pretimnākšanas politika (algu koeficients; sociālā spilvena biezums; īpaša uzmanība nodarbinātībai, lai nebūtu jānodzeras,...)? Utt.
Cilvēki sameklējuši savu legālu izdzīvošanas iespēju varas (bez)darbības tuksnesī. Par to, kamēr vara nespēj piedāvāt neko labāku, vajadzētu priecāties. Starp citu, kā vara domā reāli kompensēt šo aizliegumu izdzīvot? Ar jaunām darba vietām? Ar kārtējo ieteikumu vākties no Latvijas projām?
Tā sanācis, ka pazīstu dažus, kuri vairāk vai mazāk regulāri braukā uz Krieviju pēc precēm. Vienam no viņiem, teiksim, Konstantīnam, pieder no vecākiem mantota zeme. Samērā daudz zemes. Negrib viņš to zemi pārdot. Turas pie tās. Maita. Nodokļus maksā. Šādu tādu saimniecību tur. Ģimene ticīga. Prieks uz viņiem visiem skatīties. Jauno, pirms padsmit gadiem sākto dzīvojamo māju nav spējuši pabeigt. Arvien dzīvo vecajā mājā. Dzīvo gandrīz nabadzīgi. Bērni teju pieauguši. Konstantīns jūt, ka visas viņa ticības nepietiks, lai paturētu bērnus tuvāk sev. Nav, ar ko, viņš saka. Teic, ka jauniešu sapnis no Latgales ir aizgājis. Pats ķepurosies, jo tēvu zeme tam burtisks jēdziens. Un viņam kremt, ka ar savu ķepurošanos nespēj būt saviem, viņu no sirds mīlošiem bērniem piemērs. Nespēj, jo nevar apliecināt, ka šī viņa darbošanās, viņa pieķeršanās galu galā nesīs augļus. Un viņš to nevarēs apliecināt vismaz tik ilgi, kamēr oficiālās politikas prioritāte attieksmē pret Latgali būs ļaužu izdzīvošana no tās. Tomēr – ir tikai apsveicami, ja ļaudis spēj likt šai varas attieksmei pretī šādu vai tādu savu izdzīvošanas politiku, savu izdzīvošanas taktiku dzimtajā pusē. Diemžēl vara, kur tai būtu jājūt kauns, demonstrē kārtējo bezkaunību.
