Sestdiena, 19.augusts
Viedokļi | 29.jūnijs 2010, 8:30
Viktors Avotiņš

Vēlētāji un zelta loceklis

Gebelss 1943. gadā esot palaidis tautās anekdoti: ja viens vecais partijas biedrs atved piecus jaunus, tad viņam ļauts no partijas izstāties. Bet, ja vecais biedrs atved desmit jaunus biedrus, tad viņam izsniedz izziņu, ka viņš nekad šajā partijā nav bijis.

Mūsdienās daudz kas mainījies. Kopš NSDAP un PSKP nogājušas no skatuves, viena seksuālā minoritāte tomēr gājusi mazumā. Pat geji vairs neiestājas par tiesībām mīlēt partiju kā savai tieksmei līdztiesīgu netradicionālās seksuālās orientācijas paveidu. Lai arī postpadomju telpā ar mīlestību uz partiju pārņemtie vēl nesen veidoja izplatītu un arī oficiāli atzītu seksuālo minoritāti. Taču – mūsdienās partijas vairs nav goda, slavas un mīlestības objekts. Tās nu ir politisko (maksas) pakalpojumu institūts. Kā jau visās jomās, arī partijās notikusi virzība no mīlestības uz darījuma pusi. Vismaz tā man šķiet, raugoties, uz kurieni Latvijas varas partiju kopums un dažas sabiedriskās organizācijas stūmušas partiju finansēšanu.

Pirmkārt, tās, manuprāt, nav vis tik daudz pūlējušās skaidri definēt legālas (!) finansēšanas ietvarus, nav pūlējušās analizēt un atklāt reālos (!) finansēšanas ietvarus, paņēmienus un iespējas, cik tiekušās legalizēt un sakārtot partiju finansēšanu pamatā tur, kur gaišs. Nevis tur, kur tā ir. Jā, tās ir noteikušas finansējuma apjomus, bet faktiski (!) nav ierobežojušas partiju finansēšanas metodes un uzbarošanās avotus, kas saistīti ar varas izmantošanu. Tās izvairījušās vērtēt – par ko konkrēti ticis ziedots partijai un kā partijas labvēlība atstrādāta. U.tml. Te tām labpaticis naivi blisināt actiņas un uzskatīt, ka nauda tiek dota aiz ticības idejām un ideāliem. Ja jau būtu tie ideāli, varētu piekrist.

Taču varas partijas nupat, otrkārt, bez kādas kaunēšanās noteica taksi par saviem pakalpojumiem arī vēlētājiem. Interesanti, par kādiem produktīviem (!) pakalpojumiem sociumam šodienas varas partijas var runāt? Laikā, kad attieksmē pret cilvēkiem Ekonomikas ministrija apsver iespēju laist klajā paplašinātu ēdamo sēņu sarakstu, bet Finanšu ministrija kopā ar Iekšlietu ministriju apsver, kā ieviest sodus par mobilā telefona lietošanu reibumā, attieksmē pret partijām šīs pašas ministrijas uzskata par iespējamu atvērt kasi. Lai arī attiecībās ar sabiedrību partiju politisko pakalpojumu līmenis, manuprāt, vēl nav sasniedzis pat bordeļa pakāpi (neizslēdzot, ka atsevišķiem indivīdiem partijas joprojām ir ne tikai pakalpojumu sniedzējas, bet arī baudas objekts). Lai ar kam partijas te pieķērušās, tām gājis kā komunistiem Sahārā. No sākuma vēl nekas, bet pēc tam iestājas smilšu trūkums.

Tāpēc, ja salikt kopā nupat izskanējušās KNAB šaubas par to, ka samaksātās partiju biedru naudas apjoms ne vienmēr samērojams ar maksātāja ienākumiem, un to, ka biedru naudas maksātājs atšķirībā no ziedotāja var palikt anonīms, uzprasās viens secinājums – varas partijas iekārtojušās tā, lai ņemtu biedru naudas arī no kukuļiem. Bet biedru naudas maksātājs ir slēpjams tāpēc, ka šī nauda (gadās) smird.

Tas nebūt nav sliktākais piemērs, kas izriet no skata uz varas partiju attiecībām ar dažādu naudu. Būtībā partiju finansēšanas sakārtošana nozīmētu vienādas partiju, vēlētāju tiesības ietekmēt politisko procesu. Dažā valstī tas pieder pie konstitucionālām tiesībām. Latvijā šīs tiesības nav vienādas. Latvijā ir vienādas partijas. Neatkarīgi no formālās ideoloģijas. Latvijā ir aģentu Smitu partijas, kuras uzvedas vienādi attieksmē pret sabiedrību – Neo (no Matrices). Tas nozīmē, ka ne cilvēks, bet nauda (intereses) tām pirmā vietā. Un partiju finansēšanas faktiskais regulējums tiek formulēts tā, lai pārāk netraucētu šai nostājai. Starp citu, tas redzams arī pašās partijās. Jaunajā laikā nevar tapt par bronzas, sudraba un zelta locekli (biedru) bez noteiktas summas. Citas pulē savus zelta locekļus citādi, taču vairumā partiju attiecības starp partijas darba un komerciālā pienesuma iekšējiem stimuliem, manuprāt, ir diezgan kroplas. Es nesaku, ka partijām nav normālu lielo ziedotāju un normālu lielu biedru naudu maksātāju. Bet – redzu es Latvijas varas partijas kā biznesa projektus. Un tas man liecina, ka naudas attiecībās ar partiju dominē tu man – es tev līmenis. Savukārt virkne KNAB, prokuratūras, policijas aizsāktu lietu, pirmkārt, liecina, ka dažs lielas naudas devējs juties partijā kā tārps kāpostā, otrkārt, to, ka partija faktiski būtu uzskatāma par līdzdalībnieci šajās lietās.

Bet ko tad vēlētāji? Vēlētāji sūdzas Tam Kungam: "Stūri nozaga. Gāzes pedāli nozaga." Taču Tas Kungs varētu teikt: "Ko muldi – nozaga! Nevajag sēsties aizmugures sēdeklī.