Valsts bez zinātnes ir pašnāvniece
©F64

Finanšu ministrijas šā gada 9. marta vēstulē Izglītības un zinātnes ministrijai, reaģējot uz Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības augstākās izglītības un zinātnes jautājumu risināšanai veltīto iesniegumu, rakstīts: «Vēršam jūsu uzmanību, ka saskaņā ar likumu Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2018., 2019. un 2020. gadam visi pieejamie valsts budžeta finanšu līdzekļi 2018. gadam un diviem turpmākajiem gadiem ir sadalīti.»

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis secina: «Par kādu gan apņemšanos 2019. gadā izvirzīt zinātni kā prioritāti var būt runa, ja Finanšu ministrija skaidri pasaka, ka turpmāko gadu budžets ir jau sekmīgi sadalīts? Vai gan ir vērts izlikties un stāstīt, ka varētu būt citādi?» Subjektīvi es šo vēstījumu par zinātnes finansējuma apdraudējumu uztveru kā Latvijas politiķu vēlmi uzņemt kursu uz akmens laikmetu. Turklāt - izlasīju atziņu: «valsts bez zinātnes ir valsts - pašnāvniece». No sevis piebildīšu, ka valsts bez zinātnes ir valsts bez elites. Un - valsts bez elites «vispār nav valsts, bet norobežota teritorija, kurā ganās iedzīvotāji. Normālu valstu bez elites nav».

Divi, nē, trīs aspekti. Pirmkārt, Latvijas varas aprindas liekas neredzam, ka Latvijā (manā uztverē) nekā daudz vairāk par cilvēkresursiem nav. Un, ja kaut vai tajā pašā Krievijā ir nafta, gāze, dimanti un vēl velns zina kas, tad Latvija var plaukt, vien pienācīgi investējot savos cilvēkos, viņu gudrībā un zināšanās. Šis finansējums (tostarp zinātnes) arī noteiks valstisko rezultātu. Otrkārt, mūs šausmina tas, ka vairs nenāks Eiropas nauda. Bet vai tad Eiropas nauda netika mums dota kā iespēja sagatavot savas valsts patstāvīgo (!) kvalitāti? Ja neesam to spējuši, tad tas liecina tikai par mūsu pašu (!) varas kvalitāti. Protams, ja Latvijai šķiet izdevīgāk allaž likties vien patērētājai, vien «nabadzītei» pie Eiropas galda, zinātne var palikt bešā. Jā, jā, ierēdņi paliks tepat, bet smadzenes, ja te nebūs attīstības izredžu, «aizplūdīs» turp, kur tās var rēķināties ar normāliem pētniecības darba apstākļiem un atalgojumu. Treškārt, pagalam nožēlojamas šķiet atsevišķas spekulācijas ar to, ka «vienkāršais nodokļu maksātājs» šo «pārmērīgo zinātnes uzbarošanu nesapratīs». Ja vien nodokļu maksātājs ir attīstīts cilvēks, tad pārliecināt viņu par pietiekamu zinātnes finansēšanu nebūs nekādas vajadzības. Bet tas, lai šis nodokļu maksātājs būtu attīstīts cilvēks, kaut kādā mērā atkal tomēr ir atkarīgs no politikas kvalitātes.

Manas domas te izriet tik vien kā no pašu Latvijas zinātnieku, politiķu pēdējā pusotra gada fiksācijām un secinājumiem. Piemēram, Ojāra Spārīša fiksācijas, ka Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) noteikumi par finansējumu zinātnei nekādā veidā nedod laimi visiem, bet gan tikai pusei zinātnieku, otru pusi atstājot badā. Sevišķi nesaprotams man šajā sakarā ir tas, ka var tikt nepabeigtas jau iesāktas (sākotnēji finansētas) programmas. «Ir diversija pret rezultātu, jo izrādās, ka rezultāts nevienam nav vajadzīgs - nevajag noslēgt programmu kā pabeigtu darbu.» (O. Spārītis.) To it labi raksturo arī IZM virknei iestāžu un organizāciju adresētajā vēstījumā teiktais: «Valsts dibināto institūciju - valsts zinātnisko institūtu un augstskolu veiktspējai ir nepieciešams nodrošināt zinātnes bāzes finansējumu pilnā apjomā. Šim mērķim, sākot ar 2019. gadu, ir nepieciešams papildu finansējums 25 miljonu eiro apmērā gadā. Pašlaik zinātnes bāzes finansējums, kas ir pamats Latvijas zinātnieku spējai veikt pētniecību, pildīt nozares pasūtījumu un piesaistīt starptautisko projektu finansējumu, tiek finansēts 50% apmērā no normatīvajos aktos noteiktā.» Te vietā arī Ivara Kalviņa pērnā gada rudenī paustais, ar skaitļiem pamatotais secinājums, ka «nepieciešams steidzami mainīt valsts Z@P politiku Latvijā, lai novērstu Latvijas ilgtspējīgas attīstības apdraudējumu».

Spārīša kungs kā piemēru mums min Dienvidkoreju. «Korejas industriālo un garīgo izaugsmi nodrošina vidēji 5500 zinātnieku uz vienu miljonu iedzīvotāju. (..) Kaimiņvalsts Japāna var lepoties ar 5200 zinātniekiem uz miljonu iedzīvotāju, Vācija ar aptuveni četriem tūkstošiem. Bet - cik savas simtgades gaidās var būt lepna Latvija ar trim tūkstošiem akadēmiski izglītotu, taču par savu nākotni neziņā dzīvojošu zinātnieku uz DIVIEM miljoniem iedzīvotāju?» Ko jūs, pie varas esošie, esat investējuši šajā lepnumā?



 
Komentāri 24 Skatīt [24]
Skatīt komentārus [24]