Latvija 2050. Latviešu valsts vai teritorija?
 
©F64

Latvijas Universitātes (LU) rīkotā forumu Latvijas formula 2050. Attīstības scenāriji cikla otrajā forumā Latvijas attīstības ārējie faktori (16.02.) piedalījās daudzi Latvijā pazīstami zinātnieki, uzņēmēji, baņķieri, augstskolu mācībspēki un ministriju pārstāvji. Tika vēstīts, ka foruma mērķis ir noteikt galvenos Latvijas attīstību ietekmējošos faktorus nākamajās desmitgadēs, īpašu uzmanību pievēršot ģeopolitikai, investīciju un resursu plūsmai, tehnoloģijām un reģionālajai līderībai. Man gan šķita, ka foruma dalībnieki izvairās precīzi prognozēt tik tālu nākotni un vairāk apraksta nekā vērtē futūristiskās tendences. Bet katrā ziņā tas rosina katram pašam, arī man, domāt par nākotni. Pirmkārt, ja Latviju ik gadu turpinās pamest viena mazpilsēta (8–10 tūkstoši) un ja valsts vara nespēs šo produktīva vecuma cilvēku aizplūšanu apturēt, tad 2050. gadā Latvija tā arī nebūs kļuvusi par nacionāla tautsaimnieciska, ekonomiska uzplaukuma zemi. Tad ārējie faktori padarīs šo valsti par teritoriju.

Otrkārt, LU prorektors Jānis Ikstens prātīgi teica, ka labākais veids, kā paredzēt nākotni, ir pašiem to veidot. Bet - tieši tāpēc, ka es valsts varas it kā Latvijas nākotnei pievērstos plānos nesaskatu izkoptu, cilvēkiem saprotamu, skaidru valsts nākamības paradigmu, piekrītu Jānim, ka tas savā ziņā bija nelaimīgu cilvēku forums. Tādu cilvēku, kuri dzīvojuši un dzīvo lielu pārmaiņu laikos, kuras turpinās. Vai tad Latvijas politikai uz to nebūtu jāreaģē savas perfektas nākotnes stratēģijas līmenī? Tieši nenoteiktība atļauj mums likties «nelaimīgiem».

Tiesa, Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks sacīja, ka drīzāk cilvēki te vēl neapzinās, ka ir laimīgi. Te viens no iemesliem varētu būt ne vien varas, bet arī mūsu, cilvēku pilsoniskais kuslums. Jā, Pabrika kungs atzina, ka mūsu politiskajai elitei nav īsti atbildes, kā rīkoties. Sevišķi ilgtermiņā. Viņš uzskaitīja arī galvenos globālos izaicinājumus: klimata izmaiņas, kurām mums nav ātru, pat vidēja termiņa risinājumu; tehnoloģiju, IT tehnoloģiju attīstība, kura, starp citu, rada situāciju, ka cilvēki informatīvajā vidē ir apjukuši, nespēj atšķirt patiesību no meliem; fragmentācijas periods (Brexit, Katalonija…). Arī Latvijā - Liepājas, Ventspils, Valmieras, reģionu partijas… Ir tikai šī savrupā taciņa. Kur kopējais?

Taču Ārlietu ministrijas vēstnieks, plānošanas grupas vadītājs Andris Razāns teica, ka kopumā ģeopolitiskā glāze, raugoties uz 2050. gadu, ir drīzāk puspilna nekā pustukša. No ģeopolitiskiem globāliem faktoriem, kuri ietekmēs arī Latvijas drošību un pastāvēšanu, viņš minēja: demogrāfiju, globālās ekonomikas (Ķīna, Indija, ASV…) ietekmi, klimata izmaiņas, enerģētiku, militārās tehnoloģijas. Viņš gan teica, ka Eiropa attieksmē pret savas drošības jautājumiem ir visai tuvredzīga. Eiropa grasās savas globālās intereses īstenot caur ekonomiku un politiku. Tās interešu militārais aspekts, kaut ambiciozs, ir neskaidrs. Razāna kungs definēja astoņus līdz 2050. gadam iespējamos globālās kārtības scenārijus. Pirmais - plēsēju pasaule - uzvar stiprākā valsts, multipolāra pasaule, kas vāji sadarbojas. Otrs - nāciju koncerts. Arī multipolāra pasaule. Astotais - tirānu pasaule.

Savukārt LU asociētais profesors Daunis Auers teica, ka pastāv zināma demokrātijas krīze, tās kvalitāte slīd uz leju. Tas darot pievilcīgāku Ķīnas modeli. Auera kungs pat jautāja - vai ES, redzot šīs demokrātijai pretējās (ungāru politiķa Viktora Orbāna piemērs) tendences, to, ka jaunieši sāk mazāk atbalstīt demokrātiju un vairāk uzticas autoritārismam, izdzīvos līdz 2050. gadam? Te Latvijas Bankas Starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes padomnieks Andris Strazds piebilda, ka pieaugošo atbalstu nacionālisma un protekcionisma idejām vismaz daļēji izskaidro iedzīvotāju ienākumu ilgstoša stagnācija. Bet Auera kungs sacīja, ka demogrāfijas problēmas risinājums varētu būt imigrācija. Taču Brexit bijis balsojums pret imigrāciju. Un, ja imigrācija tiks akceptēta, tas radīs iekšpolitiskas problēmas un konfliktus.

Arī eksprezidents Valdis Zatlers uzsvēra, ka Eiropas ģeopolitiskie mērķi šobrīd nav skaidri definēti. Viņš uzskata, ka mūsu mazajā valstī patlaban ir jābūt multilingvālām skolām, kuru audzēkņi perfekti zinātu četras, piecas vai sešas valodas. Arī ķīniešu un arābu. Bet Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra sacīja: tehnoloģijas attīstās, un tāpēc darba vietu skaits samazinās. Tāpēc ir jābūt tādai mūžizglītībai, kas rada cilvēkam iespēju būt visu laiku nodarbinātam.