Esmu solidārs ar biedrības Zemnieku savienība viedokli, ka «zeme kā nacionālais resurss ir jāsaglabā vietējo lauksaimnieku rokās» un ka likumdevēja tūļāšanās līdz ar, iespējams, apzinātu vilcināšanos, strādājot pie atbilstošiem grozījumiem likumā Par zemes privatizāciju lauku apvidos, dēļ «arvien vairāk tiek apdraudēta mūsu bērnu un mazbērnu nākotne» (sk. J. Lazdiņš, LA, 17.02.2017.).
Šai nostājai manā uztverē nav tikai tautsaimniecisks, tikai lauksaimniecisks pamats. Tai ir būtisks nacionāls, politisks pamats. Kā tad mēs varam būt, kā mēs varēsim būt kungi savā zemē, kuras mums nav vai nebūs? Jo vairāk šāda līmeņa resursu nonāk svešzemnieku rokās, svešzemnieku īpašumā, jo vairāk, manuprāt, no valsts pāri paliek vien drēbītes, vien formālie atribūti, likumiskais apvalks, bet pats valsts dzīvais ķermenis, tā saturs un faktiskā pašnoteikšanās spēja top arvien deformētāki un liekulīgāki.
Man ir bijušas traktorista tiesības un ir mazliet zemes Latgalē (par to maksāju nodokli, bet neesmu vīžojis kā pienākas to apzināt un sakopt). Tas nedod man nekādu vaļu spriedelēt par laukiem un zemkopību. Un tomēr - teikšu, ka no zemes, ja tā var teikt, distancēta saimniekošana laukos, sevišķi ja runāt par mazu valsti, man ir nepatīkama un nepieņemama. Varbūt tas ir arhaisks priekšstats, bet mazā valstī man gribētos redzēt zemnieku (proti - cilvēku, kurš atrodas savas zemes centrā un kopj to) kā normu. Nevis kā izņēmumu. Bet, ja zemi arvien lielākā skaitā kopj (vai nekopj - tur kā tirgus, kā pirkšanaspārdošanas produktu) gan no tās, gan no Latvijas atsvešināti ļaudis, tad tieši viņi un viņu attieksme pret zemi, pret laukiem man liekas teju vai galvenais iemesls «filozofijai», kura attaisno un šķietas pamatojam mazo skolu slēgšanu, mazo centru, pagastu dabiskās infrastruktūras iznīcināšanu, Latvijas neapdzīvotību.
Jā, es zinu loģiskus un itin kā saprātīgus pretargumentus (pamatā - nesaistītus ar lauksaimniecībā izmantojamo zemi) savai nostājai, bet diemžēl neredzu, ka arī šie pretargumenti tiktu nodrošināti, attaisnoti ar pienācīgu politiku, kura novērstu, izslēgtu šādu vai tādu šīs darbības kaitējumu nacionālas valsts satvaram. Piemēram: es neredzu nosacījumus, kuri perfekti šķirtu šo zemes pirkšanu kā investīciju valstī no tai sekojošas ārvalstu darbaspēka invāzijas; es piekrītu tam, ka man varētu būt vienalga, kas ir zemes gabala īpašnieks, ja tas tiek apsaimniekots, dod pievienoto vērtību un ja tā saimnieks nekrīt nevienam uz nerviem… tomēr - es dotu priekšroku valsts politikai, kura stimulē (piespiež) savākties vietējos zemes īpašniekus aktīvai savas zemes izmantošanai, politikai, kura dara viņiem lauksaimniecisko uzņēmējdarbību izdevīgu un vērtīgu; protams, zemi kā tādu no Latvijas izvest nevarēs, lai kam tā piederētu, taču, ja darbošanos ar savu zemi nacionālajam bīstamā līmenī aizstāj skatīšanās uz to, tad, sūrojoties par Latvijas vainām, vispirms jārāda ar pirkstu uz sevi.
Sakiet, ko gribat - man Latvijas pamats un balsts arvien ir zemnieks. Gan proletariāts, gan inteliģence ir no šī balsta izauguši, tikuši tā uzturēti, bet, kā šodien redzams, nav spējuši piedāvāt produktīvāku, kvalitatīvāku, apvienojošāku valsts nākotnes izvērsumu, «filozofiju» par to, kāda tā nākusi no zemes ļaudīm. Neraugoties pat uz padomju laika industrializācijas bumu Latvijā, rūpnieciskais, izrādās, nav tiktāl piejūdzies mūsu dvēselēm, lai mēs principiāli mainītu savas pieķeršanās koordinātes. Domāju, katrs saprot, ka te nav runa par tā laikmeta apoloģiju, kurā rakstīja, teiksim, Edvards Virza (es viņu ļoti respektēju un ieteiktu katram tagadējās Saeimas deputātam izlasīt kaut vai Virzas dzejoli Deputāts), bet domāju, ka Virzas vārdi «šo zemi latvisko, kas mums par daļu krīt, mums vajag ārisku un skaistu padarīt» pilnā mērā der arī šim laikam un laikmetīgā skatījumā ir attiecināmi gan uz zemi kā tādu, gan mūsu valsti. Manu attieksmi šajā ziņā ietekmē bažas par to, ka noteicošais šajā ārvalstu resursu piesaistes vērtējumā nav vis nacionālā potenciāla vairošana un tehnoloģiju modernizācija šajā pašā nolūkā , bet gan valsts «kolonizācija». Proti - es neredzu pietiekami skaidri definētu un regulētu valsts pozīciju šajās lietās. Bet, ja tas tā, tad savas zemes atstumšana no sevis, neskatoties uz to, vai uz šīs zemes stāv ecēšas vai fabrika, manā uztverē satur pilienu nodevības.
