«Ar capures uzviļkšonu uz acim vēļ naīsastoj nakts,» sacīja Jākubs Lobōrds žurnālā Dzeive 1971. gadā. Lai tiktu skaidrībā, cik tad, gan attieksmē pret labo, gan slikto, tā cepure dziļi uz acīm man pašam, bija svētīgi 27. janvārī būt Ludzā un klausīties konferenci Kā sasaistīt vides aizsardzības iniciatīvas ar pētniecību un uzņēmējdarbību. Latgales novadu pieredze.
Jā, Ludzas novada domes priekšsēdētājas Alīnas Gendeles konferences ievadā sacītais: ja gribi iet ātri, ej viens, ja gribi iet ilgi, ej kopā, tās gaitā pastāvēja kā zināms vadmotīvs, aicinājums sadarbībai. Bet… centrālās varas devums šajā kontekstā man šķita tāds kā savrups. Jā, arī konferencē piedalījās gan uzņēmēji (E. Romanovskis, J. Lukašenoks, M. Petrova,…), kurus noteikti vērts slavēt ne tikai par spēju atrast, bet arī godam īstenot Latgalē visādā, arī tehnoloģiskā, ziņā mūsdienīgas, pat unikālas uzņēmējdarbības, gan zinātnieki (I. Vanadziņš), kuri runāja par zinātnes spēju pieslēgties praksei, būtiski paplašinot biznesa potenciālu.
Diemžēl te man liekas svarīgāk uzsvērt tos konferencē nosauktos traucēkļus, kuri liedz Latgales uzņēmējiem normāli attīstīties un darboties. Piemēram, daudz tika runāts par zivsaimniecību Latgales zilajos ezeros un upēs. Pārdomājot runāto, man Rīgā radās jautājums: kāpēc, ja summārā nozveja iekšējos ūdeņos ir ap 2000 tonnām gadā, bet potenciāls varētu dot 5000-7500 tonnu, šī atstarpe ir tik liela, kāpēc reālais pret potenciālu ir samērā mazs? Cik nopratu, šo potenciālu visas ieinteresētās puses (zivsaimnieki, dabas sargātāji,...) atzīst. Tās nav tikai zivsaimnieku iegribas. Bet, ja šāds potenciāls ir pieļaujams, kāpēc turklāt jākonstatē, ka rūpnieciskā zveja pēc 2014. gada piedzīvo strauju kritumu, ka komerczveja gandrīz pazudusi, ka «zivju resursi iekšējos ūdeņos netiek pilnvērtīgi izmantoti»? Kāpēc jāsamierinās ar to, ka «zvejas liegumu rezultātā lielā mērā iznīcināta tradicionālā zvejniecības nozare Latgalē» (Ē. Ruskule)? Šis manā uztverē ir viens no reāliem piemēriem, kurš apliecina centrālās varas iegribu izpausmi stulbuma kvalitātē. Tiesa, konferencē es guvu pāris atziņas, ka zivju un cilvēku sabiedrība ir savā ziņā līdzīgas. Piemēram: «Mainoties zivju sabiedrības struktūrai, tiek sagrautas līdz tam nostabilizējušās ezera ekosistēmas.»
Turpmāk citēšu vien pāris no tām konferences dalībnieku atziņām, kuras man šķita nozīmīgi signāli varas uzvedības maiņai gan attieksmē pret uzņēmējdarbību, gan cilvēkiem. Raugi, tas, ko dzirdēju sakām par izmaiņām zivju sabiedrībā, man tieši sasaucās ar to, ko Madonas mērs Andrejs Ceļapīters teica par norisēm cilvēku sabiedrībā. Viņš nesaskatīja īpaši lielas, ar dabas un vides jautājumiem saistītas problēmas. «Vairāk problēmu saistās ar iedzīvotāju spēju nodrošināt sev iztiku un nepadarīt teritoriju vēl mazāk apdzīvotu. (..) Ir radīts normatīvu mežs, lai uzņēmēji justos ne īpaši komfortabli. Radīta likumdošana, kura neveicina, bet kavē uzņēmējdarbību. Man tāda sajūta, ka aktīvs cilvēks, lai panāktu, ko iecerējis, cīnās ar birokrātijas mašinēriju viens pats. Bet, lai novāktu šķēršļus, jāliek galvas kopā. Pamatmērķis - apstādināt depopulāciju, dekoncentrēt procesus.»
«Apturēt emigrāciju demokrātiskā valstī var tikai ar ekonomiskām svirām. Caur izglītību un inovācijām. Latvijā viena nostrādātā stunda maksā 8,4 eiro, Eiropas Savienībā 32 eiro. Latvija ir vienā no pēdējām vietām ES darbaspēka produktivitātē. (..) Reģiona virzieni būtu: bioekonomika, ekotūrisms, videi draudzīga infrastruktūra, zinātniski pamatota saimniekošana. Velns pastāv sīkumos, un šobrīd tas slēpjas disproporcijā. Starp birokrātiju, pašvaldībām un uzņēmējiem. Bet - katru rītu būtu jāuzzina, kas Latvijā noticis labs (A. Krasņikovs).
Tika fiksēts (D. Vilkaste), ka kompensācijas par lauksaimnieciskās darbības, mežu izstrādes,… ierobežojumiem ir par mazām. Loģiska man šķita Rēzeknes novada domes priekšsēdētāja Monvīda Švarca piebilde: «Kompensācijas… Lieciet ierobežojumus, kurus jūs varat apmaksāt! Jānonāk līdz tam, lai īpašnieks pats ir ieinteresēts uzrādīt vērtību savā teritorijā (biotopi u. tml.).»
«Netrūkst resursu, trūkst prāta.» (A. Jaunsleinis.)
Beigu beigās es arī iedvesmojos no Arvīda Dravnieka un gribēju justies kā Indrānu tēvs, kurš ar Arvīda muti domāja: būtu labi, ja mēs saviem bērniem atstātu dabu jēdzīgāku, nekā saņēmām no vecākiem.
