Pēc pieciem gadiem bērnunamu skaits Latvijā būs samazinājies par 80%. Ļoti labi. Varētu vien jautāt, kāpēc Latvija savus plānus pievienoties tā sauktajai deinstitucionalizācijas politikai pauž tik vēlu.
Jo daudzās Eiropas valstīs (Vācija, Francija, Šveice, Norvēģija, arī Ukraina...) pāreja uz sociālās iekļaušanas modeli vai nu ir notikusi, vai rit jau samērā daudzus gadus. Iestādes, kur bērni uzturas masā, ir vai nu likvidētas, vai būtiski pārprofilētas (ģimenes bērnunami, «bērnu ciemati», sociālās patversmes...). Es to zinu, galvenokārt pateicoties Bražņiku ģimenes zināšanām un paša redzētajam Ventspilī, viņu izveidotajā alternatīvajā Žēlsirdības mājā bērniem un pieaugušajiem ar psihes traucējumiem.
Nelaiķis Valērijs mācēja ne tikai saprasties ar šiem bērniem un saprast tos. Viņš prata vērtēt arī normatīvos aktus un to piemērošanu praksē. Pateicoties viņam, man ir samērā pilnīgs, konkrēts starptautisko bērniem veltīto normu salīdzinājums ar vietējām normām, kā arī ar konkrētiem bērnu likteņiem ilustrēts to piemērojuma novērtējums praksē (ieskaitot bāriņtiesas). Un es arvien piekrītu Valērijam, ka Latvijas varas attieksme pret abilitāciju un sociālo adaptāciju, pret sociālo politiku šajā (bērnu bāreņu, bērnu invalīdu...) jomā turpina būt zinātniski nepamatota un ciniska (kaut vai oficiālajā attieksmē pret 2010. gadā ratificētās Bērnu tiesību konvencijas piemērošanu pēc būtības). Tāpēc man ir bažas, ka vēsts par 80% bērnunamu likvidāciju var izrādīties vien kampaņa. Bet – nav diezgan, ja bērnus varēs paņemt (un atdot?) tādā pašā garā kā suņus un kaķus no patversmēm. Līdztekus ir nepieciešams veikt būtiskas un praktiskas izmaiņas ne tuvu ne tikai bērniem pievērstajā sociālajā politikā. Lauzt sabiedrības, bet galvenais – pašas varas stereotipus ar, kā iecerēts, reklāmas rullīšiem, bukletiem un orālām kampaņām neizdosies.
Piemēram, raksta, ka vecāku (alkoholiķu) netikumi atkārtojas bērnos līdz 88% gadījumu. Dzērumā ieņemtie, «svētdienas bērni», «karnevāla bērni» ir tikai viena no reālijām, kas, pirmkārt, rosina jautāt – vai pēc pieciem gadiem Latvijas sabiedrība būs tik sagatavota, tik gatava pieņemt arī slimos un citādos, lai tiem, kurus nepieņems ģimenes, būtu diezgan ar 20% atlikušo bērnunamu (cerams, transformētu no masu iestādēm par kaut ko cilvēcīgu)? Turklāt narkomānu, alkoholiķu skaits un vairošanās liecina, ka sabiedrība ir tuvu neatgriezeniskas izdzimšanas slieksnim. Kā valsts nolēmusi pretoties izdzimšanas riskam? Turklāt būtu pilnīgi aplam, ja valsts vara pašas radītās problēmas tik vien kā mehāniski pārliktu no saviem uz, pieņemsim, iejūtīgu, labu cilvēku, ģimeņu pleciem. Valsts atbildībai (tajā skaitā – finansiālajai) šajā lietā jābūt pilnīgi skaidrai un pietiekamai.
Otrkārt, sociālo bāreņu mums ir vairāk nekā bioloģisko. Gribētos zināt, kādi profilaktiski pasākumi no valsts puses tiks veikti, lai sociālo bāreņu (to, kam vecāki dzīvi) skaits beidzot sāktu reāli samazināties.
Treškārt, cik reižu varēs kļūt par bāreni? Cik reižu aizbildņi, patroni vai tā sauktās fosterģimenes varēs no pieņemtajiem bērniem «šķirties»? Šai tēmai veltīto tekstu kopumā vārdi «nācās šķirties» tīklā sastopami visai bieži. Nesanāks, nepatiks – izmetīsim. Ja viena vienaldzība tiks aizstāta ar citu, bērni «ceļos» kā ceļojošie kausi. Kā to izskaust? Man ir samērā daudzi piemēri, ka bāriņtiesu lēmumi bijuši pavirši vai neprofesionāli. Tas, ko labklājības ministrs uzskata par aizspriedumu noteiktu stereotipu, es saistībā ar bāriņtiesām diemžēl sliecos uzskatīt par stilu. Ar to es gribu teikt, ka gadījuma rakstura ļaudīm no sociālo institūciju vides ir jāpazūd, bāriņtiesām jābūt perfektām, spējīgām vienmēr adekvāti novērtēt situāciju. Un to, ka arī psiholoģiskajam (tāpat – citu «pavadošo» institūtu) darbam ar fosterģimenēm u.c. jābūt garantētam un profesionālam. Jābūt (vienotai) sistēmai.
Ceturtkārt, kā tad tā? Bērnunamu likvidācijas patosu nosaka demasivizācija, bet prieku par skolu likvidāciju – to masivizācijas apsvērumi. Rodas jautājums: vai izglītības politikas galvenās prioritātes – bērnu utilizācijas – dēļ paredzēts visas skolas galu galā pataisīt par kaut ko līdzīgu internātskolām? Izvilkt no skolas un bērnunama «vidējo aritmētisko»?
