Igaunijas valsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess Slovākijas laikrakstam teica, ka hibrīdkarš, kas ir tikpat sens kā karu vēsture, padarīts par fetišu.
Secinājums man šķiet precīzs un aktuāls. Jo vairāk tāpēc, ka pie tā novedusi politiska izlaidība. Vēlme fetišizēt, nedefinēt, sastindzināt, gan atsevišķus hibrīdkara elementus, gan tā izvēršanos konkrētā telpā kopumā. Tas ir komfortabli – operēt ar politikas lietām kā plauktā saliktu elku, fetišu virkni (starp tiem noliekot arī Latviju, Krieviju, Ukrainu, ASV, ES…). Jo tad politiķiem diezgan vienus durstīt ar asiem priekšmetiem, pamatā mēli, citus laizīt un sabučot. Tad imitācija dominē pār reālpolitiku.
Manuprāt, joprojām nav pilnīgas, mūsdienīgas hibrīdkara definīcijas. Bet gribu uzsvērt, ka hibrīdkarš nav propagandas kampaņas apzīmējums, bet gan militārs termins. Šā kara nolūks nav tikai destabilizācija, nav tikai kiberkarš utt., bet arī apstākļu sagatavošana partizānu karam, pilsoņu karam, terorismam vai dumpim. Tiek apgalvots, ka mēs «esam nākamie», ka Krievija mūs ietilpinājusi šā kara konfliktzonā, ka Latvijas iedzīvotāji jau ir šā kara objekts. Vai tas ir tik nenopietni, kā mēs oficiālā līmenī pret to izturamies? Es te izteikšos tikai par šo, iedzīvotāju apstrādes līmeni.
Manuprāt, hibrīdkara rīkotāju galvenā cerība šajā posmā ir stulbeņi katrā sabiedrībā un varā. Pūlis. Ja, izmantojot pūļa noskaņojumus un varas stulbumu, izdodas sadrumstalot pretinieka sabiedrību, var teikt, ka jau gūti panākumi. «Zaļie cilvēciņi» kļuvuši nevis par atmaskojamu un nomācamu izpausmi, bet par vīrusu, kas saēd pašus. Jo šis tēls, šis fetišs tiek pārņemts un izmantots savstarpējos iekšējos karos. No hibrīdkara pirmām kārtām būtu jāuzmanās kā no iekšējas puves, kas vājina mūs un mūsu resursus. Mēs tā vietā itin bieži izvēlamies karot pret sevi. Paplašinām hibrīdkara fronti uz savu resursu rēķina, bet ne savā labā.
Piemēram, vai tad esam atraduši efektīvus kontrlīdzekļus Krievijas oficiālo ruporu propagandai? Nē, un pat lāgā neesam gribējuši atrast. Jo mums šķitis labāk pārnest Krievijas oficiālo mediju priekšstatus uz savu sabiedrību un saviem krieviem. Mums ir ērtāk fetišizēt Krievijas priekšstatus par Baltiju, nolikt tiem pretī savus fetišus, bezmaz sastingt, iekapsulēties šajos priekšstatos kā trusīšiem čūskas priekšā, turēt tumsā dzīvos, faktiskos cilvēku rīcības motīvus. Piemēram, skolotāji man teikuši, ka daži vecāki uz Latviju pat no salīdzinoši labklājīgām Krievijas lielpilsētām (Pēterburgas, Maskavas) devušies tāpēc, ka nav varējuši «garīgi izturēt». Bet mūsu publiskajā apritē šādi ļaudis nav redzami, mums izdevīgāk hibrīdkaru komentēt nekā būt reālai karojošai pusei. Jo tad mums nāktos ieraudzīt, ka arī vietējie krievi ne tuvu nav monolīta masa. Nāktos strādāt.
Taču mēs hibrīdkarā pamatā saskatām iespējas, kas ļauj mums būt idiotiem. Proti, ieskaitīt pretiniekos arī savējos. Paši ļaujam Krievijai paplašināt tās agresijas zonu savā telpā. Tikai tāpēc, ka nevaram izšķirties – vai vietējie krievi viņējie vai mūsējie. Turklāt, piemēram, līdzko cilvēki iebilst pret dzelzceļa tuneli zem Āgenskalna – tā Kremļa aģenti. Kā tik kāds piesaka Izglītības likumam vārdu «tikumība» – tā putinists. Kā tik kāds prezidents pieļauj vizīti Krievijā vai Prāta vētra turp aizbrauc – tā pārdevušies. Mums svarīgi, lai viņi atbilst mūsu fetišiem. Mēs, kam Krievija liekas tik varena, ka ikviens tur tikušais vai pat ar kādu vietējo Krievijas tautiešu aktīvistu tikai parunājušais ir nolemts būt kirhenšteins, uztiepjam savu vājumu tiem, kas par mums šajā ziņā spēcīgāki. Un tiem, kam jātaisa valstij izdevīga politika. Nevis jāizdabā pūlim, kas vienmēr nāk valstij par sliktu. Es uzskatu, ka hibrīdkarā vislielākos panākumus var gūt, rīkojoties tieši oponenta «laukumā». Turklāt – nevis ar hibrīdkaram it kā ierasto viltvārdīgo runu un paņēmienu arsenālu, bet ar to, kas ir, ar patieso un reālo. Pamatā izmantojot piemērus no telpas, ko pašrocīgi esam iekļāvuši oponenta zonā. Ar morālo pārākumu.
