Jebkura Latvijas pilsoņa pienākums ir aizstāvēt Dzimteni. Ja man to teiktu mans vecaistēvs, mana mamma, mans dēls, puņķains pusauga huligāns vai ubags pie lielveikala, es piekristu bez vārda runas. Bet, ja to šodien (!) saka amatpersona, tad es piebildīšu – ja vara nebāzīs sevi starp mani un Dzimteni, kura man jāaizstāv. Proti, ja vara nešķirs mani no Dzimtenes un neturēs to par savu privātīpašumu, kurā es kā pilsonis ikdienā (!) esmu tai diezgan lieks, bet papūlēsies panākt to, lai mēs katrs un visi (ieskaitot varu) līdz ar savu dzīves telpu esam Dzimtene katru dienu.
Protams, vara var man pavēlēt. Vārds «pilsonis» šajā gadījumā padara varas pavēli legālu, bet mani par varas kara kalpu vai algotni. Tas nav nekas jauns. Pilsoņi ir karojuši un uzvarējuši pat tad, kad vārdi «režīms» un «dzimtene» lielai daļai šo pilsoņu bijuši nesavienojami. Taču, ja politiskie pavēlnieki liekas nožēlojami, uzvarēt ir grūtāk. Un arī šobrīd Latvijā ir pietiekami daudz piemēru, kuri liecina, ka varai, pirms sludināt «katra pilsoņa pienākumu», ir jāsaved sevi kārtībā.
Savulaik Juris Bojārs savā Satversmes projektā paredzēja vēl stingrāku šā pienākuma formulu: «Latvijas pilsoņu galvenais politiskais pienākums ir būt uzticīgiem Latvijas valstij, aizsargāt to, nežēlojot savu dzīvību.» Protams, kara gadījumā spekulācijas ar to, ka: vara sūdīga, bet man liek karot, ir izslēdzamas. Bet – tas neliedz mums miera laikā vērtēt varu un tās sagatavotību konfliktiem. Šobrīd man pat gribētos, lai juristi definē un ierosina noteikt ar likumu reālu varas atbildību, kas draud, ja varas rīcība degradē formulu «katra pilsoņa pienākums».
Piemēram, iepērkot kara tehniku, kura mūsdienās der tikai parādēm, un tomēr nekaunoties runāt par «katra pilsoņa pienākumu». Piemēram, devalvējot civilās aizsardzības sistēmu (!) līdz «krīzes mugursomas» saturam un tomēr nekaunoties runāt par «katra pilsoņa pienākumu». Jo tā ir varas bezkaunība – aicināt, bet nesagatavot un neapmācīt (kaut viselementārākajā līmenī) savu pilsoņu pamatmasu rīcībai ārējas bruņotas invāzijas gadījumos. Piemēram, lielā mērā pakārtojot iekšpolitiku (!) nevis valsts un pilsoņu drošībai starptautiskā kontekstā, bet arī iekšpolitikā izdabājot tam kontekstam, ko nosaka bruņošanās, ieroču rūpniecības entuziasti un «pareizie» globālās nestabilitātes ražotāji. Un nekaunoties runāt par «katra pilsoņa pienākumu». Piemēram, piekopjot politiku, kas uztur sašķeltu pilsoņu masu. Un nekaunoties… lai arī tieši varas nespēja pārvarēt šo sašķeltību, manā uztverē, rada lielākos iekšējā konflikta draudus. Utt. Man šķiet, ka Latvijā varai vārds «pilsonis» patlaban lielā mērā ir sinonīms vārdam «lielgabalu gaļa». Tāpēc es ieteiktu varai, pirms tā lieto vārdu «pilsonis», nomazgāt rokas un muti.
Iemeslus, kāpēc varai tā jādara, krietni korektāk par mani un plašākā apjomā definēja pāvests Francisks savā runā Eiropas Parlamentā pērnruden: «Tieši jums kā likumdevējiem ir pienākums aizsargāt un kopt Eiropas identitāti tā, lai tiek atjaunota pilsoņu uzticība Savienības institūcijām, tās miera un draudzības pamatidejai. (..) Es aicinu jūs strādāt tā, lai Eiropa var no jauna atklāt labāko sevī.» Tas pats attiecas uz Latviju. Vara nedrīkst traucēt atklāt mums sevī labāko. Labākais – tas nozīmē arī būt pilsoņiem pēc būtības, nevis tikai pēc pases. Savukārt vara, kas negādā par valsts un pilsoņu uzplaukumu, degradē patriotismu. Vara, kas sašķeļ sabiedrību pašlabuma dēļ, padara vēsturi par ideoloģiju un sašķeļ arī Dzimtenes aizsardzības resursus. Manā uztverē tas jau ir vai nu stulbums, vai savtība, vai ļaunprātība.
Tas turklāt liecina, ka kara gadījumā tie pilsoņi, kas uz ielas, var izrādīties savā atbildībā Dzimtenes priekšā pārāki par tiem pilsoņiem, kas pie varas. 1. augustā notiks vairāki Latvijas strēlnieku simtgadei veltīti pasākumi. Arī esošajai Latvijas varai tas būs iemesls atcerēties, ka mūsu Dzimtene un tās pilsoņi radās ne no varas, bet no šiem puikām un meitenēm. «Zēni no Nordeķu priedēm, Zvaigžņu un Rēveles ielām» zvejoja «pasaules slavu, brīvību tautai» (A. Čaks, Mūžības skartie). Varai šodien tie jāciena un jārespektē vairāk nekā jelkad.
