Divdesmit septītajā jūnijā apmeklēju astoto Krievijas tautiešu organizāciju konferenci Rīgā, Maskavas namā. Nepārstāvēto parlamenta spīkera Aleksandra Gapoņenko runa plenārsēdē (Saprāta miegs rada briesmoņus, par Drošības policijas 2014. gada pārskatu) lika man minēto pārskatu pārlasīt.
Pārlasījis uzskatu, ka Aleksandram Gapoņenko bija pamats teikt daudz no tā, ko viņš teica. Jo pārskats tā kopumā nav vis analītisks drošību vērtējošs dokuments, bet propagandistisks vēstījums, kuram pamatā rūp nevis valsts, bet esošā režīma saglabāšanās drošība un kurš ne tik daudz iezīmē esošā drošības līmeņa dēļ reāli darāmo, cik norāda, kā man būs «pareizi» domāt un runāt, piemēram, par tām vai citām krievu organizācijām.
Pirmkārt, DP, manuprāt, ir reāls, represīvs orgāns. Tātad tai būtu jāraksta par savu, reāli paveiktu darbu. Cik tautas ienaidnieku izolēti, kādas kvalitatīvas (nevis iebaidīšanas, aizliegšanas vai cenzēšanas) profilaktiskas darbības veiktas un kādu labumu tās devušas, lai ārvalstu ietekme mūsu smadzenēs neizvērstos un nenostiprinātos. Tā vietā es redzu situācijas interpretāciju. «Interpretāciju» tāpēc, ka man trūkst pieņēmumu pamatojuma. Piemēram, es gribētu zināt, kādā apjomā un kuras tieši organizācijas barotas, lai kaitētu Latvijas drošībai, ar naudu, kas ienākusi ārvalstīs dzīvojošo tautiešu fondā. Tad es redzētu reālu DP darbu. Tāpat es gribētu redzēt, piemēram, norādes uz konkrētām normām, ko šīs organizācijas pārkāpušas. Vai vismaz kādu salīdzinošo kontekstu. Jo tad es saņemtu atbildi uz Gapoņenko sacīto: «Pārskata autoru loģika vedina domāt, ka Latvijas atbalsts ārzemju latviešiem ir likumsakarīgs, bet Krievijas atbalsts krieviem aiz robežas – noziegums.» Un vēl man gribētos gūt pārliecību, ka pārskatā minētie konkrētie cilvēki nav nosaukti tāpēc vien, ka teikuši varai un daļai sabiedrības ko ļoti nepatīkamu. Citādi man šķiet, ka valsts vara sākusi «pareizo» un «nepareizo», «vēlamo» un «nevēlamo» šķirošanu viņu uzskatu dēļ.
Otrkārt, ja tiek uzskatīts, ka būtiskākos riskus valsts konstitucionālajai iekārtai sagādājusi tieši Krievijas īstenotā tautiešu politika, tad gribētos redzēt iespējami pilnīgu šīs problēmas analīzi. Tai skaitā ne tikai opozīcijas vai krievvalodīgo organizāciju, bet arī oficiālās varas kvalitātes kontekstā. To ignorēt būtu galīgi aplam. Jo, kā tas nākas, ka jau teju vai ceturtdaļgadsimtu jādomā, ka Krievijas ietekmes instrumenti uz daļu sabiedrības bijuši efektīvāki par vietējiem ietekmes instrumentiem, par vietējo politisko praksi? Ja to tik ilgā laikā neatkarīgā valstī nav varēts novērst, tad šķiet, ka varai, ieskaitot DP, labilitāte un oficiāli konstruētais «latviešukrievu» labilitātes akumulators bijuši svarīgāki par stabilitāti un atvērtu, pilsonisku sabiedrību. Bet, jo neadekvāta būs Latvijas oficiālā politika attieksmē pret krievvalodīgajiem, jo (dabiski) arvien vairāk šīs kopienas ļaužu dos priekšroku «Krievijas politiskajai ietekmei». Proti – nevajag bez jēgas jaukt cēloņus un sekas. Es uzskatu, ka iekšējā «aukstā kara» vēsmas lielā mērā pūš no mūsu pašu varas neizdarības puses. Turklāt domāju, ka tad, ja mans darbs ir taisnīgs, pārdomāts un godīgs, man nenāksies grūti saviem ļaudīm atbildēt uz katru melīgu, tendenciozu, nepamatotu, aizspriedumainu… no ārienes nākušu apgalvojumu. Atbildēt gan ar vārdiem, gan, galvenokārt, ar savu paša praksi. Citādi, ja šī prakse lielā mērā tiek izmantota apzinātai iekšēja pretinieka konstruēšanai.
Treškārt, pārskatā dažviet netieši ir pieminēts, ka krievvalodīgo kopiena nav viendabīga. Bet drošības dēļ man gribētos tajā redzēt skaidri definētu DP viedokli, skaidri iezīmētu robežu starp tām organizācijām, kurām Krievijas politikas ietekmes ieviešana te ir galvenais uzdevums, un tām, kuras «aizstāv vietējo krievu iedzīvotāju tiesības, cīnās par krievu tiesībām brīvi izmatot dzimto valodu un attīstīt dzimto kultūru, patstāvīgi vērtēt savu vēsturi» (A. Gapoņenko). Vai arī skaidri definēt, ka šāda šķirtne nepastāv un tie visi ķemmējami pēc viena parauga.
Tieši pārskata argumentācijas aptuvenība, pieņēmumu līmenis, manuprāt, ļauj abām pusēm brīvi spekulēt ar vārdiem «uzskatu brīvība», «vārda brīvība»... Katrā ziņā es dotu priekšroku nevis «ideoloģiskam», bet profesionālam dokumentam.
