Mani ļoti samulsināja tas, ka izglītības un zinātnes ministre par savām prioritātēm nozarē (izglītības kvalitāte, izglītības pieejamība) un skolotāju atalgojumu lielā mērā raksta «nezinu» līmenī (sk. M. Seile, apollo.lv). Proti – viņa apcer situāciju nevis kā ilgstoša, mērķtiecīga procesa pārmantotāja un noteicēja (!) savā jomā, bet kā cilvēks, kurš, pārstāvēdams sistēmu konkrētā nozarē, nespēj par sistēmu atbildēt pat tādā, manuprāt, visai elementārā lietā kā skolotāju atalgojums.
2015. gadā bezmaz vienīgais «zināmais» šajā lietā esot 420 eiro pirms nodokļu nomaksas par 21 stundu. Bet, ja ministre pieļauj, ka «naudas pedagogu atalgojumam nebūs līdz brīdim, kamēr sistēma tiks sakārtota», tad jājautā, kas IZM traucējis sistēmu sakārtot līdz šim? Tikai tas, ka valdība radusi savu sistēmas kvalitātei pievērsto neizdarību (līdzīgi kā krīzes radīto slogu) novērst nevis ar adekvātu politiku, bet pārlikt uz izpildītāju pleciem (nerunājot par jauno skolotāju darba samaksas modeli – vai skolotāju algas ir «dekonsolidētas» pēc 2009. gadā piedzīvotās apcirpšanas)? Bet arī tad, ja valdības darba stilam sinerģija ir sveša un nekāda cita efektivitāte, izņemot ikgadējo fiskālo efektu, tai nav zināma – kas liedza ministrijai izstrādāt savu uz izglītības ilgtermiņa efektivitāti orientētu sistēmas un tostarp arī skolotāju atalgojuma alternatīvu? Pagaidām man šķiet, ka ar «sistēmas sakārtošanu» tiek saprasta vien skolu skaita tālāka samazināšana.
Iespējams, nav nemaz aplam pieļaut, ka arī šis kārtējais atalgojumu koriģējošais modelis ir vien kārtējā sīku fiskālu prieciņu dēļ sarīkota problēmas risinājuma imitācija. Pēc pāris gadiem varēs atkal sākt runāt par jaunu modeli, «sistēmas nesakārtotību» un vēlmi streikot. Laika gaitā saskaitīju vismaz sešus šādus «ciklus». Tā nekādā ziņā nav stabila, efektīva politika. Tas ir stabils, mērķtiecīgs marasms. Kabināt tam klāt vārdus «izglītības kvalitāte» ir vistīrākā liekulība.
Šajā sakarā man nav ko pārmest skolotājiem. Jo laika gaitā gan atsevišķi skolotāji, gan skolu kolektīvi (sākot, piemēram, ar Angļu ģimnāziju 1994. gadā, beidzot ar Mārupes vidusskolu nesen) ir publiski pauduši pietiekami daudz ideju un priekšlikumu, lai tiem, kas grib dzirdēt, rastos sistēmisks (!) priekšstats par to, ko skolotāji uzskata par sakārtotu sistēmu un kas, viņuprāt, veido skolotāju atalgojuma pamatu. Skolotāju atalgojums nav jāsaista ar skolēnu skaitu klasē, bet ar skolas uzdevumu valstī. Proti – IZM būtu īpaši svarīgi respektēt vienu no efektīvas vadības gudrībām – koncentrēt politiku nevis katra darba galīgumam, bet summārajam rezultātam, ieguldījumam. Jautājums – ko IZM, ko valdība 25 gados ir ieguldījusi izglītības sistēmā? Divdesmit piecos gados šim ieguldījumam bija nepārprotami jāizpaužas tautsaimniecības uzplaukumā un sabiedrības kvalitātē.
Tam jāizpaužas arī attieksmē pret skolotāju. «Apmēram puse mūsu klasē daudz atļaujas: runā rupjības skolotājam, pieprasa augstākas atzīmes, lai arī neko nezina, norauj stundas, ņirgājas par skolotājiem… Mūsu skolā ir labi skolotāji.» (Juris, 8. klase.) Tas – no vienas puses. Bet vai tad no otras (varas, politikas) puses nenāk tas pats? Sākot ar skolotāja reālā statusa atbilstību skolas mērķim, beidzot ar reālu instrumentu trūkumu, ko skolotājs var efektīvi lietot pret vecāku un skolēnu tumsonību, agresiju, bezkaunību… Manuprāt, sistēma ir gana daudz pūlējusies izskaust spēcīgus skolotājus. Un pārlieku daudzi skolotāji, manuprāt, ir pielāgojušies šai situācijai. Tāpēc (un diemžēl) Latvijā jautājums – kādai jābūt skolotāja algai? – jāskata kopā ar jautājumu – kādam jābūt skolotājam? Proti – atalgojumam jābūt gan izaugsmes veicinātājam, gan selekcijas instrumentam. Pašreizējie centieni ierāmēt skolotāja algu mehāniskos parametros, fizisku (kā reņģu fasētājam) manipulāciju uzskaitē kultivē viduvējību. Joprojām valsts politikas līmenī nav saprasts, ka skolotājs ir bērnam vistuvākā publiskā (valsts) persona. Tieši skolotājs – gan ar savu gudrību (kvalifikāciju), gan, tikpat lielā mērā, ar savu pašcieņas (ko noteikti iespaido misijai pienācīgs atalgojums) līmeni vistiešākajā veidā nosaka bērna primāros priekšstatus par to, cik lielā mērā Latvija viņam var būt veiksmes stāsts.
