Valsts kancelejas direktores Elitas Dreimanes saskarsme ar SAB, iespējams, vēsta, ka valsts pārvaldē beidzot publiski iezīmējas šķirtne starp ierēdņiem, kas vēlas būt eiropeiski, perfekti, profesionāli pat birokrātijas iekšējās attiecībās, un ierēdņiem, kuri uzskata, ka vara kā tāda tiem devusi tiesības rīkoties bez kvalificēta publiska pamatojuma, kuriem birokrātija ir korporatīvs klans, kurš tiecas savām izpausmēm piešķirt neapstrīdamu bezierunu spēku.
Proti – Dreimanes kundzes un SAB polemika, manuprāt, bija vēl viena liecība tam, ka arī Latvijā padomju oficiozais totalitārisms transformējies ofisu totalitārismā un pagaidām nekur tālāk nav ticis. Nav ticis Eiropā. Notikusi, kā uzskata Valdis Šteins, tikai nosaukumu transformācija. Domāju, ka Valsts kanceleja te nav nekāds izņēmums. Mums ir birokrātijas valsts un līdz šim pavājš civildienests. Taču šajā atsevišķajā gadījumā uzskatu, ka pat tad, ja Elita Dreimane publiski «risinājusi savu personisko jautājumu», viņa ir izcēlusi gaismā to, kas skar ne tikai viņu.
Elita Dreimane definēja, kādas normas pieļauj viņas rīcību vai prasības, bet oponenti uz to atbildēja ar klaigāšanu. Sākot ar premjerministri, ar SAB un beidzot, lai cik dīvaini neliktos, ar kolēģa, jurista, FKTK juridiskā padomdevēja Romualda Vonsoviča vēstuli. Domāju, ka tajā būs kvalificēts Dreimanes aplamību pamatojums, bet diemžēl tā vietā ir tikai eksaltēta vēlme izcelt Dreimanes valsts mēroga «bīstamību».
Manā uztverē, Elitas Dreimanes sadursme ar SAB un SAB nespēja (manuprāt) sakarīgi atbildēt Dreimanes kundzei (kāpēc viņa nedrīkst rīkoties tā, kā rīkojās?) ilustrē vēlmi vienādot varu ar valsti. Tas provocē galveno jautājumu: ko aizstāv specdienesti – valsti (tā, kā tā definēta Satversmē) vai esošo valsts varu? Acīmredzot varu, jo atvērtas pilsoniskas sabiedrības ietvaros Elitas Dreimanes rīcība būtu tikai normāla. Taču Latvijas varu tāda sabiedrība nav pārlieku nodarbinājusi. Atvērta sabiedrība, kuru nerausta un kurai nediktē noteikumus «aizkulišu profesionāļi», bija viens no iemesliem, kādēļ nogalināja ASV prezidentu Džonu Kenediju. Viņš gribēja varas un sabiedrības attiecības mainīt, bet daudzus, tostarp specdienestus, tas neapmierināja. Dreimanes kundze uzrunāja SAB lietišķi, bet SAB viņai atbildēja, teiksim, «ezoteriski». Attiecinot slepenību, kas saistāma ar valsts noslēpuma aizsardzību, arī uz valsts noslēpuma perifēriju, uz savu darbību, kas ar to nav saistāma. Varai iešāvās prātā delikāts, izcelsmes ziņā no sabiedrības slēpjams pasākums, un tai vajadzēja izpildītāju, kurš varētu teikt, ka viņam nekādi paskaidrojumi nav jāsniedz. Varai nebija pamata teikt Dreimanei tieši un publiski: «Ej prom!» Tāpēc SAB veica izpildījuma tehnoloģijas ziņā daudzviet piekoptu misiju, kas ir gana laba, lai aizvāktu nevēlamos no viņu amatiem. Taču, pirmkārt, tieši šādas tehnoloģijas liecina, ka specdienesti arvien pamatā sniedz pakalpojumus nevis valstij un cilvēkiem, bet varai. Otrkārt, ja ikviens pilsonis ir pelnījis aizstāvību, bet aizstāvībā tomēr ir caurumi, zonas, kur aizstāvība nepienākas, tad likumdevējam šie caurumi nekavējoties jāaizver. Bet, ja SAB domā citādi, tad tas acīmredzot ir mantojis no iepriekšējā politiskā režīma attieksmi, kurai cilvēku apziņa un brīva griba ir tikai pārvaldes objekts. Taisnība tiem, kuri uzsver, ka šādā attieksmē balstīts politisks režīms mūsdienās nevar būt stabils. Ja SAB ar šādu attieksmi traucē pilsoniskai sabiedrībai raksturīgu normu ieviešanu, kā tas saskan ar biroja nosaukumu? Treškārt, pēdējā laikā modē nāk vārdi «terorisma draudi», «pastāv iekšējs ienaidnieks», «valsts stabilitāte ir apdraudēta»,… Specdienestiem bija 25 gadi laika, lai kopā ar politiķiem novērstu šo vārdu satura iekšējos cēloņus. Ja tie nav novērsti, tad tas liecina, ka politiķi (līdz ar specdienestiem?) varētu gribēt ar šiem vārdiem manipulēt savā labā. Proti – nostiprināt nevis atklātību un pilsoņu tiesības, bet izmantot šo vārdu saturu, lai pievilktu grožus, vairotu totalitārisma recidīvus,… Acīmredzot ne tikai uz bankām, bet arī uz specdienestiem jāattiecina doma, ka teikšana pār konfidenciālu informāciju un jūtama neatkarība no valsts varas orgāniem vēl nenoliek ne vienus, ne otrus augstāk par valsti.
