Andris Bērziņš pateica, ka viņam diezgan ar vienu termiņu Valsts prezidenta amatā. Tāpēc tagad viņu var pieņemt par nākamā prezidenta izraudzīšanai veltītā skaistumkonkursa kritēriju. Vārdu «skaistums» lietoju apzināti. Jo galvenais Andra Bērziņa vērtēšanas kritērijs viņa prezidentūras laikā bija tas, ka Andris Bērziņš neiztaisījās pietiekami skaists.
Manuprāt, Andris Bērziņš atkāpās no otrā termiņa, pirmkārt, politiskās vides dēļ. Man liekas, tie – Bērziņš un vide – viens otram ne sevišķi patika. Prezidents, kurš tiecas apjēgt tautsaimnieciskās un arī politiskās lietas, vadoties no pūlim un diletantiem garlaicīgas profesionālas loģikas kritērijiem, politiskajai videi nav parocīgs. Vide cer uz prezidentu, kurš ar savu skaistumu piesegs tās pelēcību un aprobežotību valsts lietās. No savas puses Andris Bērziņš pret politisko vidi izturējās vairāk nekā korekti. Vairāk, nekā tā pelnījusi. Savukārt politiskā vide no savas puses, manuprāt, bija tā, kas noteica un uzturēja prezidenta Andra Bērziņa publisko tēlu. Tai bija vajadzīgs cilvēks, kurs zīmējas, bet ne orientējas. Tika lieliski izmantots tas, ka Latvijas politiķiem un politologiem, tāpat kā publikai, varas un skaistuma galvenais uztveres orgāns ir ausis. Veselīgs vecis, kurš neprot dziedāt serenādes, tiem nav neko vērts. Lai arī, ja salīdzināt visu Latvijas varas atzaru spices cilvēku publisko izpausmju saturisko mērķtiecību, tad Andris Bērziņš šajā virknē ne tuvu nav pēdējais. Turklāt tieši situācijās, kurām līdzīgās Andra Bērziņa mūsdienu priekšgājēji stostījās un lavierēja, viņš bija izlēmīgs un precīzs (valodu referendums, Zolitūdes traģēdija). Taču politiskā vide da(r)bīgas politikas vietā jau sen dod priekšroku dekoratīvajai. Līdzīgi Vaildam tā uzskata, ka mākslīgais, samākslotais ir lielisks, dabiskais – noraidāms. Fabrikā radītas smaržas – lieliskas, rudens lapu aromāts – pretīgs. Man neticas, ka prezidenta kancelejā, kur strādā vairāki gudri cilvēki, nav ticis diskutēts par prezidenta PR. Tehnoloģiski nesagādātu nekādas lielas grūtības veikt prezidentam «plastisko operāciju» un pataisīt viņu kaut vai viņa runās par pūļa uzturēto priekšstatu iemiesojumu. Bet acīmredzot Andris Bērziņš negribēja iztaisīties par to, kas viņš nav. Pilnībā upurēt savu dzīva cilvēka saturu tam, lai iztaisītos par simbolu, ikonu. Par politisku mēbeli, kas pilnīgi bez kādas attieksmes un pārvērtējuma reflektē esošo politisko vidi.
Otrkārt, Andris Bērziņš atkāpās, labi apzinādamies acumirkļa politisko konjunktūru. Acumirkļa politiskās konjunktūras favorīti tagad ir vai nu prezidents – histēriķis, vai prezidents – reproduktors. Eiropas Savienības telpā šādi prezidenti vairojas acīm redzami un pūlis tos akceptē. Andris Bērziņš nav ne viens, ne otrs. Domāju, ka viņš būtu gatavs upurēt popularitāti politikai. Jo pat attieksmē pret Krieviju viņš pagaidām nav nolaidies līdz populismam un propagandai, bet tiecas saglabāt tāda politiķa iespējas un potenciālu, kuram svarīgi nevis izrādīties, bet zināt, kā izteikt un uzturēt savas valsts intereses jebkurā situācijā, jebkurā – savā vai pretinieka – laukumā. Bērziņa kungs uzsver: Krievija ir kaimiņvalsts, lai arī paškomforta labad viņam tagad būtu vajadzējis sacīt, ka Krievija ir ienaidnieks un ļaunums. Taču acīmredzot viņš labāk nekā mūsu daudz runātīgākie un efektīgākie politiķi apzinās to, ka eksponēt ļaunumu pret ļaunumu ir bezjēdzīgi. Jo ļaunums neprot vienoties, kādēļ caur to ceļi situācijas attīstībai uz labu ir slēgti. Turklāt Andris Bērziņš acīmredzot labāk par daudziem tā sauktajiem politiķiem apzinās, ka Latvijas drošības pamatproblēma nepastāv vis ārējos draudos, ārējā ienaidniekā, bet mūsos pašos, mūsu spējā uzturēt savu patību. Jo, manuprāt, esam nonākuši pietiekami tuvu situācijai, kad «ilūzijas izbeidzas, kad sabiedrība, atrodoties jau neizdziedināmā stāvoklī, sāk karu pret sevi pašu. Šis karš aprij resursus un izdeldē dzīvības spēkus. Sabiedrība sāk aprīt pati sevi» (A. Toinbi). Es gribētu dzirdēt nākamā Valsts prezidenta amata kandidātu atbildes – kā valstij tikt no šīs situācijas prom? Ja viņi nespēj atbildēt, tad nav pat prezidenta krēsla, kur nu vēl Andra Bērziņa vērti. Bet, visticamāk, nekādi kritēriji nebūs vajadzīgi. Jo notiks nevis kvalitāšu sacensība, bet trula plūkšanās par amatu. Cīniņš.
