Ja Latvijā nevajag obligāto karadienestu, tad nevajag. Tomēr ir ļoti labi, ka šī tēma parādījās un tika kaut cik diskutēta.
Tie, pamatā militāristu, argumenti, kas tika adresēti sabiedrībai, tās sociālpsiholoģiskajam stāvoklim, veselības kondīcijai u. tml., vismaz manī nostiprināja uzskatu, ka starp valsts aizsardzības politiku (Aizsardzības ministrijas kompetence) un valsts drošības politiku plašā nozīmē (Saeimas kompetence) pastāv jūtama plaisa. Šī plaisa būtu iespējami veicīgi jānovērš, jo citādi var izrādīties, ka armija mums gan ir, bet aizmugures tai faktiski nav. Tāpēc, ka sabiedrību patlaban diemžēl grūti saukt par efektīvu drošības resursu. Turklāt es neteicu, ka politiķi ir izdarījuši visu iespējamo arī pienācīgai profesionālas armijas, zemessardzes, robežsardzes, policijas, vārdu sakot – aizsardzības motivācijai, lai dienests tajos vai citos spēkos viennozīmīgi tiktu uztverts kā kaut kas garīgi un morāli plašāks par algotņa pienākumu summu.
Protams, man gribētos, lai par šīm lietām pamatā izsakās ne tādi kā es, kam, lai arī militāri kaut cik apmācītiem, iesaukuma vecums jau garām, bet tie puikas (un meitenes?), kuriem iesaukums agresijas gadījumā tomēr var izrādīties aktuāls. Man tomēr ir viegli runāt un pamācīt, jo mana izvēle karot (un tā iebrukuma gadījumā būs – karot) šā vai tā būs brīvprātīga. Negribētos gan arī no jauniem, iesaukumam pakārtotiem cilvēkiem sagaidīt šajā sakarā pareizrunāšanu vai daiļrunāšanu, ar ko izceļas tieši mana paaudze. Bet tieši no iesaukumam pakārtoto cilvēku kopuma gribētos uzzināt, vai Latvijā politiķi pavalstnieku motivācijai ir darījuši vismaz tik daudz, lai tiem nenāktos dezertēt no valsts. Savā ziņā pavalstniecību taču var pieņemt par civilā dienesta paveidu. Un, ja politiķi šo motivāciju drošības (arī aizsardzības) sakarā nav vīžojuši pienācīgi kopt, tad arī obligātā dienesta ideju tie nupat zelēja pamatā, vai nu, lai izrādītos, vai arī uzskatīdami, ka mūsdienu draudu un karu problēmas ir atrisināmas ar «lielgabalu gaļu» bez savlaicīgām pūlēm kvalitātes (fiziskās, intelektuālās, morālās) dēļ. Es te apzināti vienādoju pilsonisko un militāro. Jo, ja cilvēks nebūs pienācīgi motivēts savam pilsoniskajam pienākumam, tad nevar paļauties, ka viņš būs pienācīgi motivēts militārajam. Nedomāju, ka politiķi to neapzinās. Tāpēc starp objektīviem obligātā dienesta noraidījuma iemesliem jāmin arī tāds iemesls kā bailes. Politiķu bailes no savas tautas.
Tāpēc, ja tiktu akceptēts obligātais karadienests (un lai tas būtu efektīvs), politiķiem bez tiešiem, praktiskiem tā organizācijas pienākumiem nāktos veikt arī būtiskus, kvalitatīvus pārkārtojumus valsts politikā. Būtu jāmaina pozicionēšanās attieksmē pret tautu. Tam politiķi nav gatavi. Bet tikai memmīšu taisīšanai par vīriem obligātais dienests nav vajadzīgs. Ne tāpēc ir armija, lai novāktu aiz vecākiem un skolas. Tas ir viņu pienākums – gādāt, lai līdz ar pilngadību mums te ir gatavs vīrs kā nākas un sieva kā puķe. Turklāt – pavalstnieki pēc būtības, nevis klaidoņi pēc principa ubi bene, ibi patria. Un arī padomju laika «raugs» skatījumā uz obligāto dienestu vairs neder. Tad pienāca gadi, pienāca pavēste un tu biji «krievos». Tagad pat ekstrēmā situācija Ukrainā liecina, ka tik vienkārši nav un nebūs. Dānijā obligātā dienesta kontingentu gandrīz pilnībā var nokomplektēt ar brīvprātīgajiem, bet Latvijā tas tā nesanāktu. Pamatā tieši politikas attieksmes pret cilvēku dēļ. Turklāt – iesaukt tikai latviešus – tā būtu diskriminācija. Taču politiķiem šajā ziņā acīmredzot ir bailes arī no pašu piekoptās etniskās, integrācijas politikas.
Lai arī obligātā dienesta ideja, cik var saprast, ir noraidīta, pats idejas pieteikums un noraidījuma argumentācija šā vai tā liek domāt, ja ne par ko citu, tad vismaz par sabiedrības pašaizsardzības spējām. Jo vairāk, ja arī mūsdienu karos ar smalku, letālu bruņojumu vien neiztikt. Izskatās, ka arvien būs vajadzīgi, kā saka, arī «zābaki pie zemes». Tāpēc es ceru, ka, izanalizējuši paši savus obligātā dienesta noraidījuma argumentus, politiķi pārliks uzmanību uz sabiedrību. Lai gādātu par jēdzienu «drošība» un «aizsardzība» iespēju būt solidāriem. Ja tā nenotiks, tad kara gaidu situācijā politiķi a priori būs gatavojuši zaudējumu.
