Pēdējā laikā politiķu skaitāmpantiņš ir: «Ak, mums nav pietiekama pretspara Krievijas propagandai!» Atvainojiet, es to neuzskatu ne par nopietnu, ne grūti risināmu problēmu.
Proti – tās risinājuma priekšnosacījumi ir skaidri zināmi un nekāds jauns ritenis Krievijas propagandas dēļ te nav jāizgudro. Ja vien Latvijas varas nolūks nav ielaisties pilnasinīgā informatīvajā karā, kas nozīmētu to pašu, ko ielaisties bezjēdzīgā bruņošanās sacīkstē. Šādā karā Latvijas pretspars Krievijai nebūs pietiekams nekad. Turklāt informatīvais karš – tas ir melu karš un mazām valstīm nebūtu ieteicams padarīt melus par savas drošības resursu.
Latvijas gadījumā Krievijas propagandas efektivitāti nosaka nevis tas, ka pastāv divas informatīvās plūsmas, un ne tas, ka divas sabiedrības daļas katra patērē tikai vienu no tām (tās ir sekas), bet gan tas, ka politiķi nav bijuši spējīgi uzturēt normālu, no reālās situācijas izrietošu starpetnisko dialogu un veicinājuši tādu situāciju, kad divas sabiedrības grupas katra uzskata sevi par upuriem un cietējiem no tās otras. Viena – senākas, otra – jaunākas vēstures dēļ. Politiķiem nav rūpējis, lai tie viens otru sāktu dzirdēt. Nevis pagātnes, bet Latvijas nākotnes dēļ. Es piekrītu aizsaulē mītošajam Latvijas Krievu kultūras biedrības vadītājam Jurijam Abizovam, kurš savulaik par mūsu politiķu nespēju vienot un mobilizēt visus Latvijā iespējamos cilvēkresursus teica: «Vai nu viņiem trūkst vēsturiskās domāšanas, vai arī viņi izliekas, ka neko nesaprot.» Man šķiet, ka «viņi izliekas», jo esošā situācija viņiem ir komfortablākais varas pašsaglabāšanās veids. Tāpēc Krievija savu iespaidu daļā Latvijas sabiedrības var izvērst bez kādas Latvijas politiķu sarūpētas kaut cik efektīvas alternatīvas.
Krievijas propagandas iespaidu Latvijā var noņemt, izpaužot šo noņemšanu nevis kontrpropagandā, bet reālpolitikā. Par atslēgas vārdu šajā politikā es uzskatu vārdu «nākotne». Un, ja Latvijā saimnieko Krievijas propaganda, tad pirmais darbs, kas varai darāms tai pretī, ir atgūt savu Latvijas cilvēku uzticību. Jāatjauno normāls, varas uzturēts starpetnisks dialogs, lai cik nepatīkams un grūts tas neliktos. Jābeidz pārtikt no aizspriedumiem pret kādu no sabiedrības grupām, jābeidz melot (arī sev) un lietot dubultstandartus saskarē ar dažādiem cilvēkiem un to grupām... Protams, to visu ir vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Bet – neko īpašu izgudrot nav nepieciešams. Ar Krievijas propagandu var tikt galā vienkārši. Tik vien kā ar politiku, kura garantē cilvēkiem drošību, kura ļauj tiem būt mierīgiem par savu un savu bērnu nākotni tepat, šajā zemē. Ja valsts un cilvēki būs stabili ilgtermiņā – nekāda nestabilas kaimiņvalsts vai jebkuras citas valsts propaganda tos sociāli nozīmīgā līmenī neiespaidos. Latvijai šajā ziņā ir pat vieglāk nekā Eiropai. Jo tā var mācīties no Eiropas kļūdām. Piemēram, tā var iztikt bez sekām, ko radīja Eiropas nevīžība attieksmē pret multikulturālismu.
Pērn decembra vidū Latvijas Sabiedrisko organizāciju padome uzaicināja mani uz diskusiju Vai šodien ir iespējams latviešu un krievu dialogs?. Tur bija, kas teica, ka nav iespējams, bija, kas teica, ka nav vajadzīgs. Es teicu, ka ir iespējams. Bet, ja mums šķiet, ka nav iespējams, tas nozīmē, ka neesam sasnieguši tādu kultūras līmeni, kas nepieciešams līdzvērtīgam dialogam. Tad mēs, dabiski, uzskatām, ka pagātnes rēķini ir būtiskāki par perspektīvu, par nākotni. Tad mēs no dialoga pārslēdzamies uz iekšējām fobijām un topam par labu augsni ārējām ietekmēm. Tad mēs tuvojamies karam. Nevis nākotnei.
Poļu kinorežisors Kšištofs Zanusi nesen sacīja: «Kā mums dzīvot uz vienas planētas globalizācijas laikā, ja mūs šķir kultūras, valodas, paradumi un ticības piederība – tā ir milzīga problēma. Mēs bieži melojam aiz bailēm, runājam par dialogu, par draudzību, bet īstenībā šo dialogu ir ļoti grūti panākt. Vai mēs paspēsim, vai arī radīsim jaunu konfliktu – tas ir ļoti aktuāls jautājums.» Vai mēs šo dialogu gribam un vai mēs paspēsim – tā ir arī mūsu lokālā problēma. Kamēr nepaspējam, «karstie punkti» nāk arvien tuvāk.
