Jautājums par to, vai Herberts Cukurs «drīkst» parādīties daiļradē, man šķiet nebūtisks, pat stulbs, un atbilde uz to viennozīmīga – protams, drīkst.
Jautājums par to, vai Herberta Cukura tēlam daiļradē jātop traktētam tā, lai tas atbilstu noteikta režīma radītam uztveres stereotipam, vai tam jābūt saskaņotam ar «vēstures patiesību», ir komplicētāks, taču atbilde visumā tāpat ir viennozīmīga – tas ir daiļdarba autoru un viņu atbildības ziņā. Vai tas labi vai slikti – to izšķir ne jau publika, ne vēsturnieki, ne politiķi, bet autoru spēja radīt mākslas darbu. Jūs jautāsiet, kā tad ar pilsoniskumu? Es jau teicu – tas ir autoru (pilsoniskās) atbildības, nevis pūļa (publikas) reakcijas ziņā. Vēl jo vairāk – šajā ziņā diskutabli daiļdarbi var mudināt vēsturniekus un politiķus patiesi pievērsties vēsturei, nevis nopūlēties tādu vai citādu mītu un stereotipu uzturēšanas dēļ. Jo tieši pieķeršanās mītiem, politisko režīmu, nevis īstenības, noteiktiem priekšstatiem, kas itin bieži ir vien piedegums, kvēpi uz vēstures katla dibena, nosaka vēlmi diktēt, kas mākslā laižams uz skatuves, kas nē.
Interesanti, kāpēc, Kaupēns mums ir romantisks varonis, lai gan par viņa darbiem varētu uzņemt arī šausmu filmu? Interesanti, kāpēc mēs arvien uzdodam Kangaru par negatīvu varoni? Patlaban, vērojot varas un publikas inerto attieksmi pret spekulācijām ar suverenitāti un nācijas patību, tas noteikti varētu būt pozitīvs kāda mūzikla varonis. Kāpēc par Hitleru, Staļinu, Musolīni,… var tapt visdažādākā žanra daiļdarbi, kuros žanra nosacījumi padara šos monstrus vai nu visai «pavieglus», vai arī atklāj viņu cilvēcīgo (!) traģēdiju. Kāpēc lai Herberts Cukurs šajā ziņā būtu cenzējams?
Man būtu nepieņemama Cukura glorifikācija. Esmu pats, privāti, bez kādām vēstītāja un pierakstītāja lomām dzirdējis pāris ebreju stāstus, kuri visumā sasaucās ar R. Šuba, M. Mirona, Ā. Šapiro, A. Bergmana,… liecībām. Bet! Ja runa ir par mākslu, tad jebkurā gadījumā vajadzētu vispirms vīžot aiziet apskatīties, kas radīts, un tikai tad noliegt to vai atzīt. Redzēsim, vai darbs tapis uz talanta vai uz Cukura rēķina.
Šis teksts nav par izrādi. Tas ir par vilni, kurš te sacēlies, pirms vēl kāds redzējis mūziklu Cukurs. Herberts Cukurs. Par vilni, kuram pagaidām nav nekāda sakara ar mākslu. Pieļauju, ka mūziklu būs grūtāk «klasificēt» nekā, teiksim, Andra Grūtupa grāmatu Ešafots, kas vieniem (N. Muižnieks,..) šķita antisemītiska, pat «ieguldījums savulaik Hitlera proponētās «idejas» par judeokomunismu popularizēšanā un atdzīvināšanā Latvijā» (R. Marjaša), bet citi (K. Kangeris) tur nekādu antisemītismu nesaskatīja. Herberts Cukurs nav ne pirmais, ne vienīgais, kuru dalīs gabalos to vai citu uzskatu, attieksmju dēļ. Iespējams, arī mākslinieki.
Bet es ceru, ka attaisnosies mūzikla autoru vēlme, lai izrāde palīdz tikt skaidrībā par šo personību. Lai gan ģimenes, gan Izraēlas arhīvi, gan visas citas liecības darbojas kopā, nevis katra savā uzskatu nometnē. Ja to negribas, tad runa, manuprāt, vairs nav par konkrētu personību, bet par to vai citu mītu, pieņēmumu neaizskaramību. Lūk, Liepājas Krievu kopienas valde 3. oktobra (mūzikla pirmizrāde Liepājā bija 11. oktobrī) atklātā vēstulē iebilda «pret jebkādiem publiskiem pasākumiem, kas saistīti ar vienu no Latvijas vēstures tumšākajām lappusēm», Arāja komandu. Kā tad tā – «vēstures tumšākās lappuses» un – nav aiztiekamas? Nekādu pasākumu! Es atceros, cik liels pret pētniekiem vērsts sašutuma vilnis izcēlās Krievijā, kad viņi bija tik vien kā atklājuši, ka slavenais Matrosovs nav krievs, bet baškīrs. Mums grasās atņemt mūsu mītu. Šausmas! Tostarp ir gan bēdīgi, ja nacisms top arguments pret staļinismu. Un otrādi. Ja sākas viena vai otra attaisnošana, tad tas liecina, cik nabagi ir šie attaisnotāji kā nākotnes nesēji. Es uzskatu, ka tieši nākotnes deficīts nosaka mūsu ideoloģizēto grābstīšanos ap vēsturi. Bet cilvēki, kuri pastāv aiz šo un citu režīmu izkārtnēm, noteikti ir mākslas objekts. Un nevienam nebūs autoram diktēt, kuru no visiem viņš drīkst ņemt par savu varoni, kuru nedrīkst.
