Latvija ir iekš NATO. Jautājums – vai Latvija iekš NATO ir dalībvalsts vai parazītvalsts? Manuprāt, ministri un «sabiedrības pārstāvji» uzskata, ka Latvijai iekš NATO jābūt parazītvalstij.
Pirmkārt, Latvija atrodas NATO telpā, un NATO kontingenta pārvietošanās šajā telpā nenozīmē tā eksportu. Es ceru, ka NATO stratēģi un taktiķi spēj novērtēt reālos draudus un riskus tik operatīvi, lai profesionāli lēmumi par NATO karavīru izvietošanu alianses telpā tiktu pieņemti laikus un bez jelkādas politiskas histērijas, atbilstoši reālai situācijai, mūsdienu konfliktu raksturam un mūsdienu bruņojuma potenciālam. Klausīšana politiķu iegribām vai pārbijušos civilistu vaimanām pārlieku bieži vedusi nevis pie uzvaras, bet liekiem upuriem un pat sakāves.
Otrkārt, bailes nav drošības resurss. Baiļu dēļ NATO kontingenta pārdislokācija NATO telpā nav nepieciešama. Ja tā ir nepieciešama, tad noteiktas draudu pakāpes, proti – uzvaras dēļ. Bailes ir jāpārvar pašiem tajās vietās, kur tās aktuālas.
Ja tas nenotiek, ja kāda valsts ar to nestrādā, tad šī valsts nav pienācīgi gādājusi par alianses drošību. Tad tā ir NATO vājais posms. Un – kāda velna pēc citu NATO valstu puikām Latvijas telpā būtu jāpilda tie uzdevumi, ko, pastāvot iespējai izmantot vietējo kadru apmācībai visas alianses speciālistus, var veikt vietējie bruņotie spēki, kas vienlaikus ir arī NATO bruņotie spēki? Protams, šiem spēkiem ir jābūt apgādātiem atbilstoši mūsdienu kara raksturam. Un tad var lemt, kādu Latvijai objektīvi «nepaceļamu»
NATO vienību tieša klātbūtne šajā teritorijā konkrētā situācijā nepieciešama papildus. Aviācija? Flote? Kodolieroči? Noteiktas darbības raķešu vienības? Tādas vai citādas specvienības? Daļu no te uzskaitītā šodien pat muļķis neizvietos savas teritorijas pierobežā. Bet, ja šo vēlmi nosaka atmiņas par konvencionālo karu, tad jājautā, kas traucējis Latvijas kontingentam pašam sagatavoties atbilstoši visaugstākajiem NATO karavīra kritērijiem? Kāpēc mūsu karaspēks savu reālo iespēju un pienācīga valsts atbalsta ietvaros pats nav spējīgs būt starp labākajām NATO kara bāzēm? Kāpēc mūsu teritorijā iespējamo konfliktu avangardā jābūt nevis mums, bet citu dalībvalstu puikām? Ak, NATO bāzes «vairos mūsu drošības sajūtu»! Mēs jutīsimies komfortabli savā baiļu vatē. Bet interesanti, kā mēs, nevīžojuši padarīt to, kas atkarīgs no mums pašiem, vairosim katras citas NATO dalībvalsts drošības sajūtu? Man šķiet, ka visvairāk te būtu nepieciešama tāda NATO specvienība, kas spētu efektīvi mobilizēt mūsu pašapziņu un pašcieņu. Jo mani, maigi sakot, mulsina politiķu un «sabiedrības pārstāvju» centieni mobilizēt mani bailēm, bezdarbībai (esam taču NATO) to priekšā. Es saprotu, ka bailes gadu gadiem bijušas Latvijas politiķu visiecienītākais varas dabūšanas resurss. Un arī šogad, pateicoties notikumiem Ukrainā, tas būs efektīvs. Bet bailes nekad nebūs drošības, nebūs uzvaras resurss.
Treškārt, nav NATO kontingenta pienākums veikt policejiskas funkcijas. Tikt galā ar iekšējiem riskiem ir mūsu pašu pienākums. Man šķiet, katras konkrētas dalībvalsts pienākums ir gādāt savā telpā (jo sevišķi NATO robežtelpā) par drošu alianses aizmuguri. Bet, izrādās, mums vajag NATO bāzes, lai, ja kas, nomāktu arī pašu vidē raudzētas «revolūcijas». Ar adekvātu politiku divdesmit gados bija iespējams izskaust to cēloņus pašā saknē. Mani smīdina retorika, no kuras izriet, ka sveša, piemēram, Krievijas propaganda spēj būt pārāka par kvalitatīvu valsts reālpolitiku. Vislabākajā valstī gadīsies kādi, kam tā nepatiks, bet veselīgā sabiedrībā tā būs varbūt drošības dienestu, bet ne visas valsts riska problēma. Oficiālā Latvija tā vietā, lai labotu kļūdas, kas vairojušas iekšējos riskus, manuprāt, aplaižas ar autoritāras politikas pazīmēm. Ja ar Putins, kā teic, ir «jucis diktators», tad autoritārisms (aizliegumu un represiju piekopšana) savā valstī nav tam adekvāta atbilde. Tāda pieeja tikai vairos iekšējo polarizāciju un riskus. Bet NATO nav apteksne, sanitāre. kurai ar savas kompetences līdzekļiem jāārstē dalībvalstis no to iekšējām kaitēm. Tostarp jāsavāc šādu dalībvalstu mēsli, gļēvums un neuzņēmība.
Ceturtkārt, galvenā ikvienas valsts drošības garantija, neatkarīgi no laika un bruņojuma attīstības pakāpes, ir šīs valsts kvalitāte. «Sabiedrības pārstāvji» varēja skaidri uzrakstīt, ka uzskata Latviju par invalīdu valsti, kuras vīrišķīgās spējas vislabāk raksturo vārdi «baltā biļete». Un tāpēc tai algotņu karaspēks ir nozīmīgāks par patriotu karaspēku. Bet, ja Latvija tomēr vēl nav invalīdu valsts, tad tās pienākums, pirms saukt pēc citu militāras sociālās aprūpes, ir padarīt savus mājasdarbus. Nodrošināt objektīvi iespējamu valsts kaujasspējas un arī tautsaimniecisko kvalitāti. Par to, kas konkrēti jādara, Latvijas militārpersonas un daži ārvalstu analītiķi laika gaitā rakstījuši pietiekami pārliecinoši un loģiski. Bet, ja tas netiek darīts, tad mēs gribam dzīvot, gribam parazitēt uz
NATO rēķina. Jo vairāk – nožēlojamā kārtā arvien esam gatavi pastāvēt dažādās padomju savienībās ar noliektu galvu. Ar bailēm. Nevis uzvaru.
