Es pieņemšu par patiesu to Malaizijas lidmašīnas notriekšanas iemeslu, par kuru būs vienisprātis visi tie, kas tagad ap šo nelaimi sprēgā visskaļāk. Ukraina, ASV, Krievija, ES (Vācija, Francija, Anglija…), Malaizija un Nīderlande.
Kamēr kaut viens no tiem teiks, ka tā nebija, man šķitīs, ka turpinās nevis patiesības noskaidrošana, bet publikas noskaņošana par labu tai vai citai atsevišķiem sprēgātajiem ērtai versijai. Jo pat valstu vadītāji šobrīd spekulē ar līķiem. Manā uztverē tā nav kara novēršana, bet, gluži otrādi, izteikta kara eskalācija. Acīmredzot tā turpināsies. Acīmredzot puspatiesi vai melīgi «informatīvā kara» stāsti nevis tuvinās mūs patiesībai, bet nostiprinās mūsu apziņā tos vai citus īstenības uztveres mītus. Lai gan arī valstīm, kuras vārdos grib mieru, bet darbos slaktē civiliedzīvotājus, būtu jāvienojas nemelot un savas atsevišķās intereses jānoved līdz kopsaucējam, kas ļauj atklāt patiesību. Tātad – pierādījumiem jābūt konkrētiem un neapstrīdamiem. Man gribētos zināt, ka ienaidnieks ir vainīgs ne tāpēc, ka ir ienaidnieks, bet tāpēc, ka ir vainīgs.
Šobrīd ieņemtās pozas (Ukraina, Krievija, ES, ASV) vedina domāt, ka Malaizijas lidmašīna nebūs pēdējais «ferdinands», kas kritīs Ukrainā vai kur citur. Man šķiet, ka Malaizijas lidmašīna tiks taisīta par kara iemeslu, līdzīgi kā par to tika taisīti atomieroči Irākā vai ķīmiskie ieroči Sīrijā. Upuri? Kuru no šīm valstīm (izņemot Nīderlandi un Malaiziju) interesē upuri kā cilvēki? Upuri tām ir tikai politiskā un militārā tirgus preces. Citādi būtu pamanīts, ka tādu, ar reālu dalību pilsoņu karā pilnīgi nesaistītu, upuru Ukrainas austrumos jau ir daudzkārt vairāk, nekā to bija lidmašīnā. Tad būtu manāms oficiāls satraukums par lielajiem mierīgu ļaužu upuriem Gazas sektorā. Nekā. Lidmašīnas upurus šobrīd var dārgāk pārdot. Tostarp šie upuri nekādi neietekmē vēlmi paturēt sankciju raksturu tirgus apsvērumu rāmjos. Staļina laikos vajāja gan tautas ienaidniekus, gan viņu radiniekus. Patlaban saistībā ar sankcijām pret Krieviju šī pieeja izpaužas kā farss. Proti – sankcijas, lai arī, raksturojot Krievijas rīcību, tiek lietoti jēdzieni «valsts», Krievija, «režīms»… tiek pievērstas «radiniekiem» (Putina draugi, Putina meita, režīmam pietuvināti oligarhi, investīcijas Krimā…), nevis Krievijas politiskajam režīmam kā tādam. Lai arī tiek runāts par ģeopolitiski nozīmīgu agresiju, visi grib iemācīt Krieviju pareizi turēt dakšiņu. Tātad – visi (ieskaitot oficiālo Latviju) grib karu. Arī tāpēc, ka pagaidām, manuprāt, nav redzami ne īpaši Krievijas, ne, īpaši, mērķtiecīgi Rietumu centieni padarīt Ukrainu no esoša lokāla, bet – potenciāli – izvērsta kara teritorijas par valsti, kas sakopjas, kas uzņēmusies kaut cik jūtamu miera kursu. Tostarp – neviens negrib karu sākt un cer uz Krieviju.
Ciniski izsakos tāpēc, ka visi lielie un tiešie šīs situācijas spēlētāji man šķiet vēl ciniskāki. Savā propagandas aizrautībā tie nevīžo sakopt pat savu versiju iekšējās pretrunas. Neredzu iemeslu kādam no tiem ticēt. Jo vairāk tāpēc, ka savā nesenā vēsturē tie visi izmantojuši paņēmienus, ko tagad pārmet oponentiem. Nekādus svētos un patiesības nesējus es starp tiem nesaskatu. Krievijas grēku saraksts ir garš un pēdējā laikā te daudz tiražēts. Lai arī man šķiet, ka pēdējā laikā galvenās kļūdas režīms pieļāvis iekšpolitikā un arī tāpēc ir vājš, lai tuvākajā laikā atļautos karu. Tāpat Ukrainas varas grēki pamatā saistās ar iekšpolitiku, kas tagad izvirtusi pilsoņu karā. Vara, kuras aktīvs dalībnieks bijis visiem iepriekšējiem prezidentiem pietuvinātais Porošenko, vairāk nekā divdesmit gados, pastāvot pilnīgi pietiekamiem resursiem un apstākļiem, nav spējusi izveidot stipru, neatkarīgu valsti un tagad ciniski atdod savu tautu un savu teritoriju globālu rēķinu kārtošanai. Bet, objektivitātes labad, šķiet vietā atgādināt, piemēram, to, ka ASV pēc Otrā pasaules kara: - vairāk nekā 50 reižu mēģinājušas gāzt ārvalstu valdības, kuru vairākums tapis demokrātiskā ceļā; - rupji iejaukušās demokrātiskās vēlēšanās vairāk nekā 30 valstīs; - veikušas vairāk nekā 50 atentātu pret ārvalstu līderiem; - bumbojušas iedzīvotājus vairāk nekā 30 valstīs; - mēģinājušas apspiest nacionālās atbrīvošanās kustības vairāk nekā 20 valstīs (avots: W. Blum. America's Deadliest Export. Democracy, 2013.). Vārdu sakot, šajā kompānijā es pagaidām nesaskatu nekādas patiesības alkas. Tikai intereses. Un diemžēl man šķiet, ka oficiālā Latvija šajā kompānijā labi iederas. Jo oficiālā Latvija izceļas ar ārkārtīgi virspusēju notikumu lokāciju, kas neatklāj ne militāru, ne politisku notikumu satura kontekstu. Bet publiskajā Latvijā valda divi vistu bari, kuri, atkarībā no lietojuma valodas, kladzina katrs savu propagandas pirmavotu mantras. Ne velti kāds teica, ka revolūcijas un kari dzimst tumsā.
