Ja starp ārlietu ministra noteicošajām prioritātēm turpmāk būs – tvarstīt krievus par mutes palaišanu (nodarboties ar «pareizās» muldēšanas absolutizāciju), tad viņš, protams, nespēs tikt galā ar pienākumiem, kas saistīti ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības (ES) Padomē.
Tad tiešām vajag speciālo ministru, kurš pa Eiropu, kamēr ārlietu ministrs pa otru galu ar savu hobiju.
Politiski atbildīgs, ar ES prezidentūru saistīts augsts amats kopš 2009. gada esot bijis viscaur. Iespējams, viscaur tas ir bijis vajadzīgs saistībā ar prezidējošās valsts ambīcijām. Tik labi nezinu, lai sacītu, ka šur tur man tas licies vienkārši dekoratīvs, reprezentācijai izlikts liekēdis. Bet es izlasīju pieejamos dokumentus un tekstus, kas saistīti gan ar trio (Itālija – Latvija – Luksemburga), gan ar pašas Latvijas prezidentūru. Ar funkciju apjomu, prioritātēm, darba organizāciju... Es tur neizlasīju, ka Latvija savas prezidentūras laikā grasītos būt ambicioza un kaut ko diži reformēt. Piemēram, pašu ES struktūru, vai tās Padomes prezidentūras institūtu. Lai arī krīze un ģeopolitika daudziem prātiem un amatpersonām ES likusi domāt par to, kas jāmaina Savienībā, lai tās pastāvēšana būtu droša. Bet – acīmredzot Latvija, iezīmējusi par vienu no savas prezidentūras prioritātēm ES lomu globālā telpā, neredz, ka šī loma būtu vairojama caur strukturālām reformām. Tātad – tā ir cita tēma.
Es teiktu, ka augsta ranga speciāla amatpersona (diplomāts?) būtu patlaban (!) vajadzīga tad, ja starp galvenajām Latvijas prioritātēm (ES globālā loma; informatīvā sabiedrība, digitālais potenciāls; ES konkurētspēja) būtu Austrumu partnerība. Protams, tāpēc, ka šajā reģionā tagad būtiska loma ir kara konjunktūrai, un arī oficiālā Latvija (manuprāt) brauc ar muti tās virzienā. Tāpat īpašu uzdevumu ministrs varētu būt vajadzīgs tad, ja Latvijai būtu precīzs mērķis – kas prezidentūras laikā tik un tik valsts gada budžetu vērtībā Latvijai jāpanāk pašai priekš sevis. Bet, izlasot attiecīgos papīros stratēģiskos nodomus un to, kas nodēvēts par rīcībpolitiku, es tādas vai līdzīga vēriena ambīcijas tur neatrodu.
Tam, kas paredzēts, nav vajadzīgs kāds ārlietu ministra pakaļrunātājs, bet organizatoriska mobilizācija; misijai atbilstoša kompetenču, kvalifikāciju selekcija un pienācīga administratīvā kapacitāte esošo resursu ietvaros. Formālās rezerves šajā laukā ir lielākas nekā prezidentūrai vajag. Ja, runājot par speciālu ministru, uzsvars tiek likts uz koordināciju, tad ko dara jau sen it kā pastāvošais īpašais sekretariāts un prezidentūras koordinācijas padome? Vai tās nav domātas praktiskam darbam? Galu galā – nevajag tik klaji izrādīt, ka birokrātisms Latviju pārņēmis tiktāl, ka tā nespēj tikt galā ar nebijušām situācijām citādi, kā vien aizbāžot tās ar kārtējo ierēdni vai kantori. Ja savairosies žurkas, būs žurku ministrija. Ja pusgadu «jānosaka ES dienaskārtība», tad likumdevējs, valdība u.c. kā komanda to acīmredzot nespēj. Vajag klerku. Bet nevajag. Nevajag lieku klerku lietās, kur funkciju apjoms prasa kvalitatīvu visa valsts aparāta mobilizāciju, bet nekādi ne tā paplašināšanu. Te pietiek vien ar daļu no tā patosa, ar kuru, piemēram, Rīga 2014 organizē savus pasākumus. Viņi, šķiet, neprasa sev kādu birokrātisku virsbūvi bez jau esošās.
Bet – pēdējā laikā gadījies būt vairākās valsts iestādēs. Un neteikšu, ka tās uztver prezidentūru nenopietni. Kur vien parunāsi, iespējamie prezidentūras uzdevumi ir apzināti, cilvēki tiek sūtīti mācīties, tiek pētīta pieredze, veikti reālam darbam nepieciešamie pārkārtojumi. Mani tas vedina domāt, ka vismaz daļa Latvijas ierēdņu, ja ne citādi, tad «ārējo faktoru» spiesti, spēj to pašu, ko kultūras darbinieki.
Taču man riebjas visvairāk tas, ka kārtējo reizi ministriņa, ierēdnīša amats tiek pieprasīts, neko nepaskaidrojot cilvēkiem. Mums vajag. Un nekas nav konkrēti jāpamato, sniedzot ļaudīm profesionālu funkciju, uzdevumu un pieejamo resursu novērtējumu.
http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2014/07/23/lai-vaditu-eiropu-bez-kresla-neka
