«Karš izdevīgs tumsoņiem, miers izdevīgs talantiem,» teica Miša (Zadornovs). Miša man draugs. Vai «sens draugs», kā viņš ierakstīja kādā savā grāmatā. Lai arī mēs tiekamies labi ja reizi desmit gados. Bet, «lai būtu draugs, nav jābūt sunim», teica Miša.
Tas nenozīmē, ka visas Mišas idejas mani sajūsmina. Es neesmu tik pārliecināts kā viņš par to, ka latvieši iznākuši no krieviem. Man liekas – ja šodien 16. marta sakarā piesauktu hitleriešus, tad 9. maijā jāpiesauc staļinieši. Dažbrīd man licies, ka Mihaila sarkasms balansē uz cinisma un nepieļaujama aizskāruma robežas. Bet – neredzu, ka viņš būtu izsmējis kāda tumsonību, aprobežotību vai muļķību par labu kādam citam. Visvairāk no viņa ticis varai, politikai, birokrātijai kā tādiem, tad krieviem un Krievijai, tad, iespējams, Amerikai un Latvijai. Pašķirstīju portālus, un tur visvairāk par Mihaila darbiem satraucas krievi: «Vai tad jūs neredzat, cik veikli un smalki viņš aplej Krieviju ar mēsliem, iemin to dubļos…» Ir, kas domā, ka viņš necieš cilvēkus. Es nevaru teikt, ka labi viņu pazīstu, taču man viņš šķiet savā satīrā līdz bērnišķībai sakāpināts ideālists, kurš vēlas, lai valstīs, sabiedrībās un cilvēkos atdzimst aristokrātisms, godaprāts, stāja un viedums. Tāpēc viņš izsmej ne tikai mūsu stulbumu, bet arī mūsu vājības. Ja viņš ņemtos ironizēt par manu muļķību, es domātu, ka tā ir manas iekšējās cenzūras izskaušanas un mugurkaula iztaisnošanas operācija. Un man prieks, ka viņam, tāpat kā man, nav sevišķas ticības revolūcijām, kuras taisa cilvēki uzpurņos.
Droši vien viņš ir mantojis arī kādu sava tēva (rakstnieka Nikolaja Zadornova) gēnu un vēlētos redzēt Krieviju kā spēcīgu, apgaismotu lielvalsti. Taču acīmredzot tieši tāpēc viņš uzbrauc Krievijas urrāpatriotiem: «Tikai tas, kurš vēl mūsu zemei krahu, var saukt: «Krievija, uz priekšu!» tad, kad Krievija stāv bezdibeņa malā!» «Astoņdesmit procenti Krievijas iedzīvotāju vai nu zog, vai zaglīgi grābstās. Un turklāt vēl prasa godīgas vēlēšanas. No kurienes tās godīgās rasies? Gandrīz neviens nemaksā nodokļus pilnībā. Un ne bez iemesla – tos vienalga nozags augšā. Pats goda jēdziens ir aizmirsts. Vārds «gods» mūsdienu vārdnīcās nodēvēts par novecojušu. Kādas pretenzijas var būt pret Čurovu vai Putinu, ja mēs visi savās vietās esam mazliet čurovi un putini.» «Amerikā nevar prasīt kukuli vai otkatu ar simtprocentīgu priekšapmaksu. Šajā «trulajā» Amerikā uzreiz ietupinās katru «netrulo», neraugoties uz viņa amatu, uzplečiem, pazīšanos… (..) Saskaņā ar Amerikas likumiem vairākumam mūsu ierēdņu nāktos pavadīt cietumā no trīssimt līdz piecsimt gadiem.» «Ne velti Единую Россию (Vienoto Krieviju) tautā sauc par Доедим Россию! (Noēdīsim Krieviju!).» «Putins paziņoja, ka Vienotā Krievija Maskavas apgabalā dabūs 91%, Ļeņingradas – 98%, Krievijā – 97%. Vēlēšanas būs absolūti tīras un caurspīdīgas.» Tas viss mums tīri labi patīk. Vai ne?
Bet ko tik Mihails ir sarunājis par Latviju. «Šodien naids pret krieviem aizmiglo baltiešiem acis. (..) Ienīst visus krievus par Staļina represijām ir tikpat primitīvi, cik krieviem ienīst visus latviešus par to, ka divi no viņiem piedalījās cara ģimenes nošaušanā, bet kāds simts latviešu strēlnieku nosargāja Ļeņinu.» «Atkārtoju, latviešu tauta ir pārsteidzoši talantīga. Esmu izaudzis starp latviešiem. Viņi mani ir iespaidojuši vislabākajā šī vārda nozīmē. Man ir sāpīgi redzēt, kā viņi šodien zaudē savus talantus, zemojoties ES priekšā.» «Vai tiešām latvieši kļuvuši tiktāl iedomīgi, ka nespēj saprast – Krievijai Latviju nevajag? Tā neko neražo. Izņemot vieglo tekstilu, krēmus un šprotes, kuras neder pat Krievijas armijai, jo, ja tās par daudz ieēd, gribas gulēt nevis karot. Nē, draugi, ja gribējāt ES, tad lai tā jūs uztur. Krievijai daudz izdevīgāk, ja Latvija paliek atsevišķa neatkarīga valsts. (..) Turklāt kāpēc iekarot Latviju, ja tur jau tagad ap 50% nekustamo īpašumu pieder krieviem.» «Esmu pārliecināts – patiešām pretkrieviski noskaņotu latviešu nav principā. Ir pretkrieviski noskaņotās Eiropa un Amerika. Lūk, tās maksā Latvijas politiķiem naudu par to, lai šie rietu uz ziloni.» Tas mums vairs tik labi nepatīk. Vai ne?
Ar to gribu sacīt, ka Mihails droši vien arī turpmāk talantīgi un trāpīgi pateiks kaut ko mums nepatīkamu. Tomēr nedomāju, ka tādēļ Latvijas priekšniekiem jākļūst līdzīgiem vienam no Krievijas Iekšlietu ministrijas priekšniekiem, kurš teica kāda iekšlietu sistēmas pasākuma rīkotājiem, ka Zadornova dalība tajā ir nevēlama. Jo šis esot atsaldēts. «Atsaldēts, jo saka, ko domā.»
Protams, Miša ir spēcīgāks par RTR-Planeta vai Rossija24. Taču, ja minētie TV kanāli ir, pieņemsim, preteiropeiski vai pretlatviski, tad Mihailam kā satīriķim šādu vienpusību pārmest nevar. Bet, ja satīra, ironija, karikatūras… liekas apkarojama kā žanrs, tad tā ir tumsonības pazīme. Tātad – tikai izsmiešanas vērta.
Lai gan to, ko Mihails rakstījis vai teicis par Krievijas televīzijām, es lielā mērā attiecinātu arī uz Latvijas televīzijām un NEPLP. Ja tas, kurš pats nav spējīgs ne uz ko daudz vairāk kā vien propagandu, ierobežo pretēju propagandas plūsmu, viņš ierobežo gan pilnvērtīgu informācijas plūsmu, gan manas tiesības par to patstāvīgi spriest. Šajās dienās savas mājas apkārtnē satiku visai daudz kaut cik pazīstamu ļaužu, kuri nav sabiedrības krējums. Tātad – NEPLP viņus varētu turēt par stulbeņiem, bet Miša saukt par padibenēm. Taču katram no tiem (pārdevēji, sētnieki, bomži…) bija savas domas par notiekošo, un šajās domās bija daudz vairāk norūpētības par Latviju nekā aplausu Krievijas bravūrai. Man Kiseļovs un Solovjovs ir vairāk vajadzīgi nekā viņiem. Jo tie ir talantīgi pretinieki, un, pastāvot viņu klātbūtnei, es, kas darbojos abās valodu telpās, varu izteikties uzskatāmāk un precīzāk. Tad cilvēki var precīzāk man iebilst. Jo tad tie kaut cik zina informācijas kontekstu. Tas, ka NEPLP tur mani par muļķi, man nepatīk daudz vairāk kā Mišas kniebieni. Bet man nepatīk arī Mišas apgalvojums, ka «vainīgi pie tā, ka pār mums no daudziem TV kanāliem gāžas tik daudz mēslu, ir paši televīzijas skatītāji. Kamēr viņi skatās «produktu», kas radīts padibenēm, viņi arī ir padibenes.» Taču acīmredzot oficiālās Krievijas un oficiālās Latvijas uzskati tieši par šādu «produktu» nepieciešamību ir tuvinājušies. Un ar NEPLP muti faktiski tiek atskaņots tas pats, ko Mihails Krievijā teicas atskaņotu ar producentu muti. «Ticēt tam, ka Krievijas mūsdienu televīzija veidos pārraides, kuras patiesi vajag krievu tautai, ir tas pats, kas ticēt iespējai ievēlēt prezidentu, kurš uzlabos katra krievzemieša dzīvi, neraugoties uz to, ka šis krievzemietis turklāt vēl negrib strādāt.» Šodien «nav vajadzīgi tik atklāti cenzori kā padomju laikos Pietiek iedot naudu producentiem, lai tie sabītos šo naudu pazaudēt.» «Graizīšanas» toni savulaik uzdeva Otrais kanāls, jo tas «dzīvo» no Kremļa budžeta naudas. (..) Tieši Otrajā kanālā, esmu tam liecinieks, pirmo reizi parādījās prasība tiem, kuri uzstājas satīras žanrā – ne vārda par Putinu, ne vārda par Medvedevu.» «Es neesmu pārliecināts, ka Putins pats kādam zvana un brīdina – par mani neviena slikta vārda. Bet, ja jau viņš šo iesakņojušos liekulību nemēģina mainīt, tātad tā viņu apmierina. Tātad viņam patīk, ja viņam laiza troni.»
«Veca anekdote izrādījusies mūžīga: pa upi peld sūds, tam pretī peld muļķa Ivans. Satikās abi aci pret aci. Sūds saka: «Es tevi tūlīt apēdīšu!» Bet muļķis atbild: «Es pats tevi apēdīšu!» Un apēda sūdu. Tas precīzi teikts par mūsu attiecībām ar televīziju. Kamēr mēs to ēdam, mūs turēs par muļķiem.» Tiešām bēdīgi, ja «tur, kur jāstāv kultūrai, stāv politika» (M. Zadornovs).
