Plastmasu cilvēce pazīst jau vairāk nekā 100 gadu, tā ir daļa no mūsu dzīves. Grūti iedomāties, cik reižu dienā katrs no mums saskaras ar plastmasu. Plastmasu kā sveķus iegūst no naftas, dabasgāzes, oglēm, bet ir arī bioloģiskas izcelsmes plastmasa. Elementus ap oglekli sarindo dažādā secībā, lai panāktu vēlamās plastmasas īpašības. Uz plastmasas priekšmetiem parasti var ieraudzīt numurus (ar bultām ap to), tie ir sveķu identifikācijas kodi, kas norāda plastmasas veidu un palīdz patērētājam uzzināt, no kā šī prece gatavota, vai tā ir nekaitīga, vai plastmasa ir pārstrādājama.
Ārsta ieteikums. Iespēju robežās lietot tās plastmasas, kas apzīmētas ar 2 (augsta blīvuma polietilēns) vai 5 (polipropilēns). Visas pārējās plastmasas neizmantot mikroviļņu krāsnīs, nesildīt, nevārīt un nelikt veļas mazgājamā mašīnā. Tas taču nav grūti? Kāpēc? Visas pārējās plastmasas sildot izdala BPA jeb bisfenolu A. Bisfenoli padara plastmasu cietāku un izturīgāku.
Iekšējās sekrēcijas dziedzeru traucējumus izraisošā viela bisfenols A ir mākslīgs estrogēns (sievišķais dzimumhormons), kas no plastmasas pudeles (arī zīdaiņa pudelītes) vai trauka var nonākt produktos vai ūdenī. Kā mākslīgs estrogēns tas ietekmē abu dzimumu augļu attīstību, bremzē hormonālās sistēmas attīstību, veicina krūts un prostatas audzēju. Bērniem nevajadzētu vispār lietot plastmasas traukus.
Iekšējās sekrēcijas dziedzeru traucējumus izraisošās vielas ir visas pasaules būtiskākā sabiedrības veselības problēma. Ķīmiskais piesārņojums, kādā dzīvo mūsdienu zemeslode, atbilst jēdzienam „ķīmiskais karš”.
Iekšējās sekrēcijas sistēmas traucējumus izraisošas ķimikālijas bez minētā bisfenola A ir arī ftalāti (plastmasas mīkstinātāji, smaržu pastiprinātāji), broma liesmu novērsēji (bieži izmanto mājsaimniecības tekstilizstrādājumos un mēbeļu ražošanā), kā arī metāli, piemēram, svins, bismuts un dzīvsudrabs.
Plastmasa sadalās ļoti lēni
Plastmasas sadalīšanās process ilgst ap tūkstoti gadu. Tātad visa plastmasa, kas saražota, uz šīs zemeslodes atrodama joprojām, ja vien nav sadegusi un piekvēpinājusi atmosfēru ar indīgiem dūmiem, iznīcinot mūsu vienīgo aizsardzību pret saules un kosmosa stariem – ozona slāni.
Vidējais latvietis dienā „saražo” 1 kg atkritumu, vidējais amerikānis – 2,5 kg. 12% no šiem atkritumiem ir plastmasa, bet vēl 2% – elektronika un sadzīves tehnika, kas vismaz puse sastāv no plastmasas. Latvijā plastmasas iepakojumu apjoms gadā ir 35 900 tonnas, bet 40% no tā tiek pārstrādāts, proti, 14 493 tonnas. Plastmasu var pārstrādāt 10–15 reižu. No PET pudeļu pārstrādes materiāla ražo lietussargus, mugursomas, paklājus, vējjakas, mākslīgos bruģakmeņus, mobilo telefonu vāciņus un jaunas PET pudeles.
Nu, pieņemsim, ka 40% Latvijas plastmasas nonāk pārstrādē, bet pārējie 60% nonāk apglabāšanai poligonos un nenoliedzami kaut kas nonāk arī dabā, jo daļa cilvēku joprojām nav apzinājušies, ka mežs, pļava vai ceļmala nav miskaste. Lielāko daļu plastmasas iepakojumu veido dažādas plēves, maisiņi, trauciņi un kārbiņas. Mājsaimniecības atkritumu spektrs redzams nākamajā tabulā.
Vidējam latvietim plastmasa asociējas ar PET pudeli, bet tās ir tikai 10% no visas plastmasas, vēl 5% ir citas pudeles – sulām, pienam utt. Šodien dzērienu ražotāji radījuši uzstādījumu, ka Latvijā ir jāievieš depozīta sistēma dzērienu iepakojumam. Tikai neviens nerunā, ka izmaksas šīs sistēmas ieviešanai un uzturēšanai (~20 miljoni EUR sākotnēji un vismaz 10 miljoni EUR ik gadu uzturēšanai) ir nesamērīgas pret to plastmasas pudeļu apjomu, kas vispār Latvijā nonāk tirgū. Stikla pudeles jau tagad ikviens gribētājs var nodot taras punktos, bet nenodod – tāpat met miskastē vai grāvmalā.
Vienmēr atrodas tādi, kas saka: „Kamēr man par atkritumu šķirošanu nemaksās un pudeles nevarēšu nodot depozītā par naudu, metīšu tās, kur pagadās.” Bet tikai retais apzinās, ka ar šādu soli izdara lāča pakalpojumu pats sev, un depozīta sistēma ir tikai kārtējais iegansts, lai attaisnotu savu rīcību.
Virkni dažādu atkritumu varam šķirot – stiklu, plastmasu, kartonu. Plastmasu pārstrādā tepat Latvijā, tas dod darbu mūsu cilvēkiem un ieņēmumus valstij. Protams, labāk būtu, ja katrs aizietu līdz šķirošanas konteineriem, bet nopietna šķirošana notiek arī atkritumu poligonos.
Plastmasas pasaule un plastmasas okeāns
Principā jau Latvija ir paraugvalsts. Pēc dažādiem datiem, pasaulē pārstrādā 3–12% plastmasas. Lielākā daļa no zemeslodes plastmasas atkritumiem nonāk nevis labos un drošos atkritumu pārstrādes poligonos, bet gan ūdenstilpēs, vēlāk – jūrā. Indijā visi atkritumi tiek mesti upju gravās, bet plūdos aizskaloti uz jūru. Okeāna atkritumos 80% nāk no upēm, bet 20% – no kuģiem. Apvienoto Nāciju Vides aizsardzības programma aplēsusi, ka katra kvadrātjūdze okeāna ūdens satur 46 000 peldošu atkritumu gabalu – galvenokārt plastmasas izcelsmes. Okeāns šobrīd ir plastmasas zupa, kas sastāv no dažāda lieluma plastmasas objektiem un to atlikumiem un veido dažāda blīvuma atkritumu slāni no okeāna virsas līdz dibenam.
Visvairāk plastmasas atkritumu sakrājas okeānu dižvirpuļos, kas ir straumju ierobežots ūdens virpulis, ko veido bezvējš un stiprs atmosfēras spiediens. Virpulis uztur plastmasas zupu pastāvīgā kustībā. Lielākais dižvirpulis (North Pacific Gyre) atrodas 135°–155° rietumu garumā un 25°–45° ziemeļu platumā Klusajā okeānā, tas ir 1 760 000 kvadrātkilometru liels plastmasas atkritumu lauks, proti, aizņem tikpat lielu teritoriju kā trīs Pireneju pussalas (Pireneji = Spānija un Portugāle).
Plastmasa piesārņo pludmales un atbaida tūristus. Plastmasas atkritumos iekļūst jūras dzīvnieki, putni, vēžveidīgie, nožņaudzas, noslīkst, nespēj kustēties, aiziet bojā.
Plastmasa jūrā bioloģiski nesadalās, taču saules un mehānisku spēku iedarbē sabrūk sīkās daļiņās. Sīko plastmasas gabaliņu attiecība pret zooplanktonu 2010. gadā jau bija 60:1. 5% no zilā vaļa svara ir plastmasa, ko tas saēdies kā planktonu.
Nekādā gadījumā nededziniet plastmasu talkas ugunskurā!
Nekas zemeslodei nav briesmīgāks kā plastmasas dedzināšana zemās temperatūrās. Plastmasas degšanas galaprodukti ir neticami indīgi gan cilvēkam, gan augiem, gan dzīvniekiem. Sadegšanas gāzes noārda ozona slāni. Vispār plastmasu dedzināt var – tam paredzētas ļoti augstas temperatūras krāsnis (temperatūra ievērojami virs 1000 grādiem), kurās plastmasa sadeg līdz ogļskābai gāzei, sēra dioksīdam (kas gan arī nav veselīgs), kā arī dažādiem citiem relatīvi vienkāršiem savienojumiem.
Īpatns fakts, ka uz zemeslodes bērnībā mirst vairāk meiteņu nekā zēnu (Eiropā meitenes izdzīvo ievērojami vairāk nekā zēni). Iemesls tam ir fakts, ka nabadzīgās valstīs zēni spēlē futbolu, bet meitenēm pieklājas slēgtā telpā kopā ar māti gatavot ēst. Daudzās pasaules valstīs koki jau izcirsti, un ēdiens tiek gatavots, sadedzinot atkritumus, proti, plastmasu. Regulārs šādu dūmu piesārņojums telpā rada neticami lielu bērnu (meiteņu) mirstību uz zemeslodes.
