Kā advokātam, pārstāvot savu klientu intereses juridiskos strīdos, man pietiekami bieži nākas saskarties arī ar sāpīgām problēmām, kuru risinājumi jāmeklē ārpus tiesu ēkas sienām.
Ir lieliski, ka politiķi un amatpersonas nepārtraukti sola uzlabot uzņēmējdarbības vidi un panākt, ka valsts iestādes mazāk izmanto represīvas metodes, bet vairāk palīdz uzņēmējiem, viņus māca un viņiem skaidro.
Piemēram, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens intervijā laikrakstam "Dienas Bizness" pagājušā gada 15. jūnijā aizrautīgi stāstīja, kā valsts pārvaldes kontrolējošās iestādes ieviesīšot principu „konsultē vispirms”, tādējādi kardināli mainot līdzšinējo attieksmi pret uzņēmējiem. Diemžēl praksē nākas saskarties ar gluži cita veida „konsultēšanu”.
2009. gadā uzņēmējs Filips Lipmans lūdza Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK) izskaidrot viņa tiesības un pienākumus sakarā ar viņa plāniem iegādāties AS “Grindeks” akcijas. Šo jomu regulē Finanšu instrumentu tirgus likums.
F.Lipmans par saviem līdzekļiem vēlējās iegādāties uzņēmuma akcijas un jautāja, vai gadījumā, ja to īpatsvars kopā ar viņa vecākiem jau piederošajām akcijām pārsniegs 50 procentu no visām “Grindeks” akcijām, neiestāsies situācija, kad citiem akcionāriem jāizsaka obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums.
FKTK atbilde uzņēmēju drošināja - akcijas var pirkt, un obligātā akciju atpirkšanas piedāvājuma izteikšana pārējiem akcionāriem pēc to iegādes nebūs nepieciešama. F.Lipmans tad nu arī paļāvās uz komisijas kompetenci un iegādājās samērā nelielu skaitu “Grindeks” akciju.
Gandrīz piecus gadus visi dzīvoja mierīgi un laimīgi, līdz 2014. gadā pēkšņi izrādījās, ka FKTK savu iepriekšējo atzinumu vairs neņem par pilnu. Lai gan Lipmanu ģimenes radurakstos nekas nebija mainījies, FKTK iepriekšējo „konsultāciju vispirms” gluži vienkārši pasludināja par nederīgu.
Protams, ka FKTK var tikai konsultēt savas kompetences ietvaros. Protams, ka FKTK nevarēja dot un arī nedeva garantiju, ka tās skaidrojumam jāsakrīt ar iespējamiem tiesas nolēmumiem.
Taču tolaik laikam tikai visļaunākajos murgos kāds spēja iedomāties, ka pati iestāde pēc dažiem gadiem vairs neatbildēs par savu atzinumu, uz ko bija paļāvušies uzņēmēji, bet uzliks sodus, balstoties jau uz gluži pretēju likuma interpretāciju. Šāda uzvedība diemžēl rada pamatu visdažādākajām hipotēzēm par FKTK rīcības motivāciju.
Vai FKTK apzināti "konsultēja" tā, lai vēlāk būtu pamats iekasēt soda naudu? Vai varbūt vienkārši jāizdara skumji secinājumi, ka, salīdzinot ar FKTK, vēja rādītājs ir diezgan mazkustīga un prognozējama konstrukcija? Lai nu kā, fakti ir nepielūdzami - piecu gadu laikā FKTK viedoklis mainījās uz diametrāli pretējo.
Faktiski jāteic, ka FKTK atzinumu sāga pašlaik izskatās kā ironizēšana par A.Ašeradena tajā pašā intervijā teikto: „”Konsultē vispirms" ir pirmais solis, lai ierosinātu domāšanas maiņu valsts pārvaldē, jo svarīgākais ir nevis soda naudu iekasēšana, bet gan prasību izpilde, kura bieži klibo nevis uzņēmēju negribēšanas, bet gan tieši nezināšanas dēļ.”
Nebūtu slikti, ja valsts amatpersonu un iestāžu darbi sāktu saskanēt ar vārdiem.
