Grūti būs aprakstīt juridiskā valodā politiskus murgus
 
©F64

Saeimas izmeklēšanas komisija, kas pēta valsts nozagšanas pazīmes un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911, sāk beigt savu vētraino darbību un jau tuvākajā laikā gatavojas sarakstīt galaziņojumu.

Komisijai ir uzticēta neiespējama misija - kaut cik iedabūt saprāta rāmjos pagalam iracionālas emocijas, gānīšanos, dusmas, puņķus, melus, mītus un murgus. Jau pats komisijas nosaukums sevī ietver terminu, kas nav piederīgs jurisprudences leksikai, bet ir politiska apsaukāšanās - tādas «valsts nozagšanas» nevienā likumu rullī nav.

Neatkarīgi no tā, ko rakstīs Ingunas Sudrabas vadītā izmeklēšanas komisija, to apspļaudīs komisijas loceklis Andrejs Judins, kurš jau kopš sākta gala ir ieņēmis destruktīvu pozu, uzskatot, ka komisija ir priekšvēlēšanu aģitācijas tribīne, ko tikai viņš drīkst izmantot.

Komisija ir ilgi un dikti visu ko pētījusi, saukusi pie sevis visādus cilvēkus, kā rezultātā komisijas vadītāja Sudraba ir nākusi pie atziņas, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) «ir vienkārši realizējis kaut kādas intereses». Par bijušajiem KNAB darbiniekiem Jutu Strīķi un Juri Jurašu viņa teic, ka viņi «nav darbu izdarījuši profesionāli», tā vietā no lietas taisot šovu.

Sudraba galaziņojumā centīšoties iekļaut arī ieteikumu prokuratūrai veikt izmeklēšanu par «oligarhu lietas» izmeklētāju darbu, lai parādītu, kas netika izdarīts profesionāli.

Kas ir šie kādi, kuru interesēs KNAB strādājis, Sudraba neizpauda, bet vai tad tas būtu kas nezināms? Neatkarīgā pusotru dekādi bez mitas ir cēlusi trauksmi par to, ka KNAB strādā viena politekonomiskā grupējuma interesēs, izmanto savu varu, lai izspiegotu tā konkurentus, un fabricē nepamatotas krimināllietas. Tāpat arī par to, ka notiek valstij bīstama specdienestu un politiskās varas saplūšana. Pašlaik šī bīstamība varbūt ir mazāka, jo Strīķe un Jurašs savu politisko darbību ir legalizējuši, taču «valsts nozagšanas pazīmes» tur ir viscaur redzamas kā āža kāja no siena kaudzes. Agrākos laikos Strīķe un Jurašs strādāja kā represīvi izpalīgi Jaunajam laikam, pēc tam Vienotībai, bet tagad paši ir lieli un vareni un taisa politiku. Tagad jau viņiem kā Spīdola Lāčplēsim palīgos nāk politiķis no citas partijas - Andrejs Judins (Vienotības Saeimas frakcija, partija Kustība Par!). Lai gan elektorātam tagad tiek pārdoti dažādi brendi - Jaunā konservatīvā partija, Kustība Par!, Vienotība - to sinhronā sadarbība un identiskā retorika rāda, ka necik lielu atšķirību starp tām nav jeb būtībā tās ir «viena šaika».

Sudraba ļoti viedi ir pamanījusi šo strādāšanu «kaut kādās interesēs», taču daļu viņas vēstījuma var saprast vai pārprast tā, ka vispār jau kaut kādi noziegumi «oligarhu» darbībās ir bijuši, tikai KNAB un Ģenerālprokuratūra slikti sadarbojusies, KNAB nav savācis pietiekami daudz pierādījumu un kaut kā tā... Tas nu gan īsti neatbilst reālajām pirms septiņiem un vairāk gadiem notikušajām norisēm. Slavenajās Rīdzenes sarunās, kuru fragmentus selektīvi un rediģēti publicējis viens žurnālītis un kas varbūt nav arī īsti autentiskas, nav ne noziegumu, ne «valsts nozagšanas», kā to iztēlo Judins. Ir viss kas cits. Ir, piemēram, privāta pļāpāšana kungu pulciņā, kur draugi politiķim un tobrīd ministram Aināram Šleseram palīdz gudrot, kā neieberzties interešu konfliktā. Ir politiķu fantāzijas par kaut kādu neiespējamu koalīciju veidošanu, blefs un visai neglaimojoši izteicieni par atsevišķām amatpersonām. Arī sarkastiska ākstīšanās, tīši runājot visādas muļķības, lai mulsinātu izmeklētājus, kas viņu sarunas noklausās. Jo redzams, ka sarunu dalībnieki zina, ka viņus noklausās. Nu un vēl viss kas jautrs, piemēram, dažs sulīgs lamuvārds. Taču kur tur kādi noziegumi, kāda valsts sagrābšana vai nozagšana?

Protams, ja raugās, piemēram, no lielummānijas un neizmērojama egoisma apsēstā eksprezidenta Valda Zatlera skatupunkta, tad viņš varbūt iedomājās sevi par valsti un savu nepārvēlēšanu uz otru termiņu par valsts nozagšanu. Nabadziņš, kam «oligarhi» noskauda krēslu un lielāku pensiju... Bet nu šis pāridarījums nekādi nav ietērpjams kriminālprocesā.

Tas, kam patiesi derēja pievērst uzmanību, ir «pierādījumu makšķerēšana», kas tiesiskā valstī nebūtu pieļaujama. Kas tas par tiesnesi, kas triju gadu garumā nepārtraukti ir sankcionējis KNAB operatīvās darbības, pat nevērtējot, cik pamatoti KNAB šīs atļaujas prasa? Droši vien, ka «kabatas tiesnesis».

Un pats galvenais jautājums. Kas ir nozadzis operatīvos krimināllietas materiālus un nodevis tos medijiem? Lūk, tas gan ir noziegums, kam atbilst konkrēti Krimināllikuma panti, kas par šādām prettiesiskām darbībām paredz bargu sodu. Parlamenta komisija gan tur laikam maz ko varēja izmeklēt, šis jautājums jāizmeklē kompetentām tiesībsargājošajām iestādēm.