Vienu laiku no malas nevarēja saprast, kā tad Šveices advokātam Rudolfam Meroni sokas ar mantu, ko daži Ģenerālprokuratūras prokurori viņam savulaik nodeva glabāšanā. Jo darījumi glabājās aiz komercnoslēpumu zieģeļiem un stingra prokuroru piesega. Taču pamazām nu jau ir noplūdis tik liels daudzums dažādu interesantu papīru un informācijas, ka aina ir visnotaļ labi pārredzama.
Tas, kas notiek, ir īsumā raksturojams kā bezkaunīga, negausīga naudas izķēzīšana gan personiskiem tēriņiem, gan dažādiem politiskiem projektiem, kur Meroni iegādājas sev kabatas politiķus un algo sabiedrisko attiecību jeb propagandas un aģitācijas speciālistus vairumā.
Pēc ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera rīkojuma, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs sācis pārbaudi par iespējamiem Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa pieļautajiem «politisko partiju finansēšanas noteikumu pārkāpumiem un iespējamiem Kaimiņa pieļautajiem likuma Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā pārkāpumiem».
Pārbaude sākta pēc sabiedriskā aktīvista Ilmāra Poikāna iesnieguma, kurā teikts, ka A. Kaimiņš, «iespējams, ilgstoši ir organizējis un neatļauti saņēmis finansējumu no Latvijas valsts interesēs arestētās mantas glabātāja Rudolfa Meroni, bet šos naudas līdzekļus nav deklarējis savā amatpersonas deklarācijā, jādomā, to nelikumīguma dēļ». Ģenerālprokurors šo iesniegumu pārbaudes veikšanai nosūtījis arī Valsts ieņēmumu dienestam.
No šā nepāprotami izriet - ja pārbaude tiešām tiks veikta, kā pienākas, pārbaudītājiem jānonāk ne tikai līdz Saeimas deputāta Kaimiņa, iespējams, saņemtajai naudai, bet arī līdz Meroni kontrolēto uzņēmumu izmaksātajai naudai.
Atbilstīgi Poikāna iesniegumā teiktajam, Kaimiņš neatļauto finansējumu varētu būt saņēmis no SIA Airtech. Meroni pilnībā kontrolēta uzņēmuma, kas savukārt naudu saņem no akciju sabiedrības Ventbunkers.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka jaunais līderis topošajam apvienotās opozīcijas vēlēšanu sarakstam Ģirts Kristovskis jau gadu saņem 5000 eiro mēnesī no Ventbunkera «par konsultāciju sniegšanu». Vaiga sviedros priekšvēlēšanu kampaņā jau strādā virkne sabiedrisko attiecību firmu un šīs nozares šiverētāju, kas prasmīgi piezīdušies Meroni dāsnajam makam. Viens no šādu pakalpojumu sniedzējiem sacerējis pasākumu plānu, kur aprakstīts, ko visu viņš veiks priekšvēlēšanu cīņas laikā. Ja viņš nebūs noslinkojis, vistuvākajā laikā jāiznāk atkal jaunai grāmatai par to, cik slikts ir Lembergs, bet maijā īsi pirms vēlēšanām bijušie prezidenti Vaira VīķeFreiberga un Valdis Zatlers aicinās ventspilniekus balsot par pārmaiņām (lasi - par Kristovski). Šo norišu izmaksas būšot augstas, taču atmaksāšoties.
Vienā no interneta medijiem, kas top par Meroni naudu, ir intervija ar Meroni, kurai dots nosaukums Meroni: «Jo laimīgāki būs ventspilnieki, jo laimīgāks būšu arī es.» Saprotams, ka diezin vai šveicietis pats runājis visu to, ko runājis, un sabiedrisko attiecību speciālisti patētiskos tekstus uzrakstījuši viņam priekšā. Bet vismaz anglisku tulkojumu intervijai taču būs lasījis un kaut ko pielabojis.
Lūk, mazliet no šīs intervijas:
Jautājums: «Jūs personīgi esat ticies arī ar savu uzņēmumu darbiniekiem, nevis tikai ar uzņēmumu vadību?»
Meroni: «Protams. Pavisam nesen mūsu Ventspils Biznesa centrā notika šāda tikšanās, kur man bija iespēja satikt uzņēmumu pārstāvjus, manus kolēģus visdažādākajos līmeņos. Sākot ar dokeriem un beidzot ar augstākā līmeņa menedžmentu. Man ir svarīgi sajust, sadzirdēt viņus un ieklausīties šo cilvēku vajadzībās.»
Nudien aizkustinoši. Tiesa gan, cilvēkiem, kas bijuši ciešā saitītē ar Meroni, bet pēc tam viņa sāpīgi uzmesti, jāplīst vai no dusmām par ārzemnieka liekulību. Piemēram, Eva Ciniņa, kas ir bijusī Ventbunkera prezidente, portālā Facebook raksta: «Par viņa (Meroni) lielajām rūpēm par venstpilniekiem liecina runas, ka darbinieku algas (kuru paaugstināšanu centos panākt, bet dzirdīgas ausis neatradās) samazinātas par 30%, atlaistajiem darbiniekiem pretēji līguma nosacījumiem kompensācijas tiek izmaksātas tikai 50% apmērā vai vispār netiek izmaksātas.» Algas uzņēmumu darbiniekiem tiekot maksātas ar lielu nokavēšanos. «Tas viss noteikti veicina ventspilnieku laimi un pārticību,» ironizē Ciniņa. Viņa norāda uz milzīgajiem tēriņiem priekšvēlēšanu kampaņai, uz to, ka pirms kļūšanas par tranzīta uzņēmumu pārvaldītāju Meroni nevarēja atļauties māju Šveicē (tikai īrēja), par jahtu nesapņoja un helikopteriem nepietika. «Kā lai neiemīl Ventspili?»
Diezin vai ventspilniekiem Meroni darbības sniedz laimi, taču Meroni pašam ir neapšaubāmi laimējies - pilnīgi nejauši, pateicoties dažiem dīvainiem prokuroriem, viņam klēpī iekritusi prātam neaptverama sveša manta, ar kuru viņš gadiem ilgi rīkojas pēc sirds patikas. Un turpinās slaukt un slaukt, ja kompetentas iestādes beidzot neiejauksies.
