Jau ilgi risinās strīdi Bauskas pusē starp privātu laikrakstu Bauskas Dzīve un Iecavas novada domi, kas izdod laikrakstu Iecavas Ziņas. Šādi konflikti nav bieža parādība, bet dažkārt tādi atgadās.
Dažkārt privātie mediji ir nikni, ka pašvaldība tiem atņem maizi, izdodot medijus par pašvaldības naudu. Tikmēr pašvaldība uzskata, ka tai jāinformē iedzīvotāji par aktualitātēm, un kāpēc gan tai tas ir jādara privātajos medijos, pērkot tajos reklāmas laukumus par to pašu pašvaldības naudu? Saprotams, ja pašvaldība sāk izmantot informatīvu izdevumu pašreklāmai kā administratīvo priekšvēlēšanu resursu, tas ir nosodāmi un ar likumu ir aizliegts.
Slikti arī, ja pašvaldības medijs publicē par naudu privātas komercreklāmas, kas kropļo reklāmas tirgu. Tāpēc Latvijas lielo pilsētu pašvaldības jau sen ir vienojušās, ka nekaitinās privātos medijus un komercreklāmas nepublicēs. Tas arī netiek darīts jau daudzus gadus. Lai gan nekādā likumā šāds aizliegums nav rakstīts, Saeimā par to nav bijis diskusiju - tā ir tāda kā pašvaldību pašu labā griba un apņemšanās (nevajag jaukt Iecavas gadījumu ar kaislīgām diskusijām par to, vai sabiedriskajiem medijiem - televīzijai un radio - aiziet no reklāmas tirgus).
Nav arī kādu pasaules vai visas Eiropas prakses piemēru, ka pašvaldības neparko nedrīkstētu publicēt reklāmas. Piemēram, Francijā pašvaldības izdod savus drukātos medijus un drukā tajos arī komercreklāmas, bet zeme tāpēc neatveras.
Jautājuma tiesiskie aspekti nav vienkārši. Tur trūkst skaidra regulējuma, likumdevējs vēl daudz ko nav izdiskutējis. Iecava nav lielā pilsēta, tāpēc laikam nav kopējo «trendu» pamanījusi un laikrakstā Iecavas Ziņas ir iesprukušas arī kādas komercreklāmas. Bauskas Dzīve par to ir uzsākusi tiesāšanos, uzskatot, ka tā ir negodīga konkurence, un prasot pašvaldībai segt zaudējumus.
Lai nu tā būtu. Tiesāšanās ir domāta tam, lai noskaidrotu, kam taisnība.
Taču te ne viss ir tik skaisti, ka var pateikt - «lai tiesa lemj». Kāds no šīs lietas aspektiem nonāca Augstākajā tiesā (AT), un tur priekšā jau bija bodīte.
Privāto laikrakstu Bauskas Dzīve pārstāvošais advokātu biroja Sorainen advokāts Andris Tauriņš ir sabiedriskās organizācijas Delna biedrs, kurš dižojas, ka pārstāvējis šo konkrēto klientu bez maksas, tikai idejas vārdā. Savukārt spriedumu rakstīja trīs AT tiesneši ar tiesnesi Jautrīti Briedi priekšgalā.
Bet Jautrīte Briede arī ir tās pašas sabiedriskās organizācijas - cita starpā, par globālā dižblēža Džordža Sorosa naudu savulaik dibinātās Delnas - biedre. Protams, ka vienas biedrības biedri Briede un Tauriņš ir domubiedri, un lieta tika izskatīta un lemta «vienos vārtos» - tā, kā tas vajadzīgs Tauriņa klientam.
Delna nav vis kaut kāds svētdienas draugu deju klubiņš, bet bezkaunīga organizācija, kas jau vairāk nekā divas dekādes nodarbojas ar politiku. Viena no iecienītām metodēm, kā šī organizācija masē ļaužu smadzenes, ir sludināt, ka visa veida interešu konflikti ir slikti, slikti, slikti. Savu kādreizējo favorītpartiju (Jaunais laiks, Vienotība) interešu konfliktus tā parasti izliekas nemanām, toties ar skarbu sparu allaž metas uzbrukt visu citu partiju īstajiem un sadomātajiem interešu konfliktiem.
Tikmēr ar sabiedriski politisko organizāciju saistīta tiesnese raksta šīs pašas organizācijas puspriekšnieka (Tauriņš ir ne tikai Delnas ierindas biedrs, kā tiesnese Briede, bet arī Delnas padomes priekšsēdētāja vietnieks) klientam vajadzīgu spriedumu vissliktākajās tiesu ķēķa tradīcijās.
Nav īsti saprotams, kas juristiem, no kuriem sabiedrība gaida bezkaislīgus, tikai likuma vārdā pieņemtus lēmumus, meklējams apšaubāmās nevalstiskās, klaji ar politiku saistītās organizācijās? Bet laikam jau kaut kāds izdevīgums no tā ir, ja jau advokātam pat naudu no klienta nevajag. Diezin vai šāda prakse, kad biedrs biedram laiku kavē un tik slavē, atbilst augstiem ētikas standartiem.
