Valdību veidojošās partijas, kopīgi parakstot īpašu memorandu, vienojušās Rīgas domē nesadarboties ar Saskaņu un Gods kalpot Rīgai. No šā procesa ir izspiests maksimāls sabiedrisko attiecību labums, jo vispirms publika vēroja televīzijā, internetā un laikrakstos, ka šādam memorandam partijas gatavojas. Pēc tam – ka memorands tiek parakstīts. Pēc tam vēl būs daudz spriešanas, ka tas jau ir parakstīts. Kas rīdziniekiem no šā memoranda?
No vienas puses, tas ir dabisks, jo partiju trejdeksnis jau strādā kopā valdībā, un būtu dīvaini, ja pēc pašvaldību vēlēšanām kāda no valdības partijām mestos separāti draudzēties ar Nilu Ušakovu un Andri Ameriku. Memorands ir liels Vienotības panākums, jo tā bija iniciatore vispirms ar aicinājumu veidot kopīgu trejpartiju sarakstu, bet, kad tas neizdevās, izdomāja memorandu. Tagad Vienotība var cēli izriezt krūtežu un slavēt sevi kā liela vienotāja. Tas nekas, ka trīs valdības partijas patiesībā cita citu mīl kā rūgtu nāvi un partiju iekšpusē arī gruzd dažādu grupējumu nesaskaņas.
Tiesa gan, ar šo memorandu ir zaudēta iespēja blamēt ZZS pēc jau ierastās shēmas, kāda allaž atkārtojās pirms katrām vēlēšanām. Daudzas reizes ir bijis viens un tas pats. Tiek izteiktas aizdomas un palaistas baumas, ka ZZS pa kluso vienošoties ar Saskaņu un taisīšot kopīgu koalīciju. Pēc tam nekas tamlīdzīgs nenotiek, taču tas netraucē nākamajā reizē atkal un atkal baumot un izteikt aizdomas. Tagad, kad ir šāds memorands, jautājums par iespējamo ZZS mīlu pret Saskaņu ir noņemts.
Memorandam ir arī diezgan nepatīkami aspekti. Atkal iekšpolitikas telpas grīda ir sašvīkāta ar tā sauktajām sarkanajām līnijām, kas ir visai nelāgs stils. Valdības partijas ar to paziņo, ka vienu no politiskajiem spēkiem - Saskaņas un GKR apvienību - tās redz kā baisuli, ar kuru nekādā gadījumā nevar sadarboties. Ušakovu un Ameriku tās uzskata par nepieskaramo pāriju, par zemāku kastu, bet sevi attiecīgi - par pārākiem, dižākiem un varenākiem. Arī par Ušakovu un Ameriku būs balsojuši rīdzinieki, Latvijas Republikas pilsoņi, taču šie pilsoņi, valdības partiju ieskatā, būs nepilnvērtīgi, nepareizi pilsoņi, «nepareizā tauta». Tāda «sarkano līniju» vilkšana ir diezgan naidīga politika - politiķi ekspluatē to pašu veco «Krievi nāk!» lozungu mazliet modernizētās skaņās.
Nelāgi arī tas, ka valdības partijas pagaidām nav formulējušas, par ko tās cīnīsies, bet ir jau vienojušās, pret ko tās būs. Pozitīvā programma tām ir gaužām nepārliecinoša. Tikai Vienotības mēra amata kandidāts Vilnis Ķirsis ir formulējis savus «neatliekamos uzdevumus», kur solījumi ir cits citam pretrunā, dāsni un populistiski. Ķirsis sola būt vienlaikus taupīgs un samazināt sabiedriskā transporta biļešu cenas līdz 0,60 centiem. Tādu biļešu cenas samazinājumu var paveikt, tikai tad kaut kur jāņem nauda. Kam naudu atņems, lai finansētu transportu, - bērniem, skolām, ielām?
Ko vēl var apsolīt valdības partijas? Mazāk zagt? Ieviest Rīgā arī tādu pašu stagnāciju kā valstī? Tādu pašu haotisku mētāšanos ar lēmumiem kā pagājušā gada nogalē ar mikrouzņēmumu nodokli un minimālajām sociālajām iemaksām?
Vēl ir tāda bēda, ka valdības koalīcijas partneru trejdeksnim ir diezgan niecīgas cerības iegūt vairāk par pusi Rīgas domes mandātu un visai bravūrai par skaisto sadarbību pēc vēlēšanām ir pašķidrs pamats. Saskaņai un GKR var nebūt vajadzīgs kāds vēl partneris, lai paliktu pie varas. Turklāt ZZS un Vienotība vēl nevar būt drošas, ka vispār pārvarēs 5% barjeru un iekļūs domē.
Ar visādām vēlēšanām gan ir tā, ka nekad nevar teikt «hop» pirms laika un prognozes mēdz izrādīties kļūdainas. Tā pirms britu breksita daudziem šķita, ka tauta vēlēsies tomēr palikt Eiropas Savienībā, bet ASV reitingi rādīja, ka Hilarijai Klintonei jāgūst virsroka pār Donaldu Trampu. Taču notika brīnumi. Tāpat arī Latvijas valdības koalīcijas partijas cer, ka līdz jūnijam notiks brīnums un rīdzinieki bariem vien steigsies balsot par Vienotību, ZZS un Nacionālo apvienību. Lai šis sapnis piepildītos, vajadzēs stipri vien iespringt - parādīt, ka valdība strādā labi un no tās darba ļaudīm dzīve kļūst aizvien priecīgāka un turīgāka. Tad rīdzinieki noticēs, ka arī Rīgas domē šīs pašas partijas kaut ko spēj paveikt. Bet, ja valdības darbā nebūs pamanāmu pārmaiņu uz augšu, tad Ušakovs un Ameriks galvaspilsētā rullēs pa vecam.
