Šonedēļ beidzot pēc juku, neziņas un haotiskas māžošanās perioda Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Mikrouzņēmumu nodokļa likumā un likumā Par valsts sociālo apdrošināšanu. Nākamgad mikrouzņēmumu nodokļa likme līdzšinējo 9% vietā būs 12% līdz 15% apmērā no uzņēmuma apgrozījuma. Ar šiem grozījumiem nekas no līdzšinējā likumdošanas brāķa nav izlabots, jo ir palikusi milzīga neatrisinātu problēmu gūzma.
Pa vecam ir palikusi mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju sociālā neaizsargātība, jo viņi neveic pat minimālo sociālā nodokļa iemaksu. Pa vecam ir palikusi iespēja izmantot mikrouzņēmumu nodokli legālai blēdībai jeb nodokļu optimizācijai. Likumdevējam vajadzētu rūpīgi strādāt arī pie tā, lai tomēr atstātu iespēju cilvēkiem strādāt uz pusslodzi vai nepilnu darba laiku, nepaģērot par to maksāt nodokļus kā par pilnu slodzi. Tas ir būtiski, lai nenokautu iespējas piestrādāt studentiem, pensionāriem, invalīdiem. Vajadzētu tādu regulējumu, kas nevis apslāpē, bet veicina visādu veidu sīku rosību - lai var pastāvēt bodītes un kafejnīcas, malkas ciršana un izvadāšana, šūšana un pīšana, lai kaut ko drusciņ var maksāt pētījumu firmu intervētājiem un nevalstiskajiem sociālās aprūpes darbiniekiem. Tāpat vajag, lai jauni cilvēki, kam nav naudas, bet ir spožas, inovatīvas biznesa idejas, var atsperties.
Likumdevējam darba ir pilnas rokas, taču pastāv bažas, ka atkal viss būs kā vienmēr - nākamgad pašreizējie lielie mēsli ar mikronodokli sāks šķist mikro, jo dienaskārtībā nāks jau jauni mēsli; nāks arī pašvaldību vēlēšanu kampaņa, un politiķi atkal attapsies pēc gada turpat, kur pašlaik, konstatējot, ka nekas nav paveikts. Drazas un putekļi būs laimīgi paslaucīti zem tepiķīša, plaisas sienā aizkleķētas ar irdenu ķiti, un tad jau var atslābt un rullēt tālāk vienā mierā.
Nekas tā negrauj investīciju vidi un biznesa vidi vispār, kā nevarēšana paļauties uz varas iestādēm, ka solījumi tiks pildīti un nodokļu sistēmā nenotiks kādas pēkšņas, iepriekš neprognozētas izmaiņas. Premjers Māris Kučinskis bija paudis ciešu apņemšanos nodokļus necelt, taču viņam no tā nekas nesanāca, jo mikrouzņēmumu nodokli ir nācies celt. To vēl var norakstīt uz tādiem kā nepārvaramas varas apstākļiem, kad kaut kāds lēmums bija jāpieņem un jāizvēlas no dažādiem ļaunumiem mazākais. Taču valsts varas dzīvnieks turpina joņot pa mežu ar izkārtu mēli un meklēt, kur un kam kādu gabalu izplēst no miesas. Tostarp Saeimā tiek gudrots, ka vajag atgriezties pie prāva nodokļa uzlikšanas azartspēļu vinnestiem. Labi, azartspēļu atkarības nav nekas tāds, ko vajadzētu veicināt, taču - vai tad nodokļa uzlikšana vinnestiem nebūs atkal kārtējā apņemšanos un solījumu laušana?
Aizvadītajā gadā ir pieņemta virkne nederīgu, nestrādājošu likumu, bet ir likumi, kas ne tikai nav iedzīvināmi, bet arī kaitīgi, ja notiks mēģinājumi tos piemērot. Piemēram, tā sauktie Izglītības likuma «lojalitātes grozījumi», kurus bez nopietnām diskusijām pieņēma steidzamībā reizē ar budžetu. Lojalitāte ir diezgan plaši interpretējams un subjektīvi staipāms jēdziens, ko var lietot politiski patētiskos tekstos, bet ne kā likuma prasību. Tuvākā vieta pasaulē, kur likumos rakstīts kas līdzīgs, esot Azerbaidžāna, taču demokrātiskās Eiropas valstīs tā nav pieņemts. Lai šādu likumu pildītu, vajag nodibināt arī Patiesības ministriju, kas tad lems un noteiks, kurš skolotājs ir lojāls, bet kurš nav. Partija Saskaņa ir paudusi, ka centīsies apstrīdēt šos likuma grozījumus Satversmes tiesā. Sazin, kā tur būs ar Satversmes tiesu, bet, ja kāds skolotājs tiks izmests no darba, pamatojoties uz šiem likuma grozījumiem, viņš, visticamāk, pēc tam vinnēs prāvu pret Latvijas valsti Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Un maksāsim mēs - nodokļu maksātāji.
Diezin vai nelojālu skolotāju ir tik daudz, ka tā būtu problēma, kas prasa speciālas likuma izmaiņas. Vai tad tiešām nebija kādu citu veidu, kā no šiem dažiem atbrīvoties bez tīšas likumdošanas brāķa iestrādāšanas likumos?
Vēl ir dīvaini likumi, kas pašlaik klejo pa Saeimas komisijām, bet nākamajā gadā tiks virzīti uz pieņemšanu. Šķiet, nebūs nekas labs, piemēram, iecerētais aizliegums vadīt automašīnu un strādāt par ierēdņiem tiem alimentu nemaksātājiem, kas parādā Uzturlīdzekļu garantiju fondam. Varētu vēl aizliegt, piemēram, skatīties televizoru... Iecere ir depresiju, suicīdu un emigrāciju veicinoša. Tam, kuram jau tāpat trūkst naudas, lai maksātu bērniem, vēl grib atņemt iespēju strādāt, lai nopelnītu un lai būtu, ko maksāt bērniem. Kaut kas tur nav loģiski.
Brāķa likumiem ir tāda kopsakarība, ka tie visi top aiz labiem nodomiem vai piesedzoties ar kaut ko skaistu un labu - par cilvēku sociālo aizsardzību, pret nodokļu blēdībām, par patriotisma audzināšanu, pret azartspēlēm, par bērniem -, taču rezultāts mēdz sanākt putrā, ellē un tieši pretējs skaistajai iecerei.
