2010. gadā ar labiem nodomiem bruģētā mikrouzņēmumu nodokļa ieviešana šā gada nogalē politisko eliti ir novedusi ellē jeb, kā izteicies Valsts prezidents Raimonds Vējonis, «ir ievārīta pamatīga putra».
Valdība jau bija nodomājusi, ka iedzīvotāji «apēdīs» pieņemtos Mikrouzņēmumu nodokļa likuma grozījumus, kas paredzēja mikrouzņēmumu pakāpeniskas likvidācijas sākumu, taču aina izrādījās daudz skumjāka. Putra ir nevis tikai nebaudāma, bet indīga, jo nesanāk vis pakāpeniska, bet gan momentāna likvidācija.
Politiķi varētu vēl paciest protestētāju piketus pie Saeimas nama. Vienmēr kāds ir ar kaut ko neapmierināts. Taču te nav runa par kādiem dažiem desmitiem dusmīgo. Tapa skaidrs, ka jaunais regulējums, kad jau no 1. janvāra mikrouzņēmumiem izmaksas būtiski pieaug, tiem nav panesamas. Likvidēsies nevis daži simti, bet desmiti tūkstošu uzņēmumu, emigrācijā būs nevis parasts vilnis, bet cunami, palikušie strādās nelegāli, un budžetā jau ierēķināto fiskālo ieguvumu vietā būs milzīgs caurums. Nožēlojamā gudrošana, ka tagad pieņemsim likumu, bet pēc tam taisīsim tam izņēmumus, sasteigti lēmumi un paziņojumi, strauja sava iepriekšējā viedokļa mainīšana, muļķīgi izteikumi, haoss, nesaprašana, ko darīt, vēl nebūtu tas pats sliktākais, ja tas notiek varas augšplauktos. Nesaprašana, ko darīt, ir arī tautā, jo 1. janvāris klauvē pie namdurvīm. Kāds tad galu galā būs regulējums? Sākt pakot koferus vai kā?
Visticamāk, rītdien Saeima ārkārtas plenārsēdē pieņems galīgajā lasījumā ceturtdien jau pieņemto, premjera Māra Kučinska ieteikto lēmumu, ka minimālās sociālās iemaksas vēl nebūs jāmaksā, bet būs jāmaksā 15% no apgrozījuma. Tas tad tā kā būtu maigāk un ciešamāk, lai gan te arī sanāk nepatīkama lieta - premjers bija solījis nodokļus necelt.
Opozīcijai un Vienotībai bija alternatīvi priekšlikumi, taču tie diezin vai tiks atbalstīti. Vienotības priekšlikums ir jauks - mikrouzņēmumiem, kuru gada apgrozījums nepārsniedz 40 000 eiro, ļaut izvēlēties sev ērtāku nodokļu režīmu - MUN likme 5% apmērā plus minimālās sociālās iemaksas par katru darbinieku vai MUN likme 15% apmērā bez sociālajām iemaksām. Taču šim priekšlikumam ir ēnas puse - tas padarītu haosu vēl haotiskāku. Valsts ieņēmumu dienests jau tāpat dzīvo ārprāta stresā no visām likumu izmaiņām, kurām jātiek līdzi ar savu administrēšanu. Vēl uzkraut tam tikt skaidrībā, kurš mikrouzņēmums kurā brīdī ko izvēlējies un kādus procentus maksā, ir par daudz. Tas var novest pie pilnīga kolapsa.
Ar rītdienas balsojumu mikrouzņēmumu problēma nebūs atrisināta, bet pārcelsies uz nākamo gadu. 2010. gadā globālās krīzes apstākļos bija gudri ieviest mikrouzņēmumu nodokli, lai ļautu cilvēkiem izdzīvot. Tā bija liela atlaide, dāvana visvājākajam, tāds kā ofšors jeb nodokļu saliņa, kur patverties tiem, kam nav liela pamatkapitāla, bet ir uzņēmība cept un pārdot bliņas, atvērt bodīti vai tējnīcu, šūt kleitas, piegādāt paciņas, mazgāt logus utt. Taču lieliskajām zālēm, kas ļauj atkopties un veicina rosību, ir arī blaknes - dāvanas visvājākajam zaķītim pievāc arī vilki, kas mikrouzņēmumu likumu izmanto nodokļu optimizācijai - sadala savu varbūt pat prāvo uzņēmumu neskaitāmos mikrouzņēmumos. Tas kropļo konkurenci, nemudina augt, jo izdevīgāk tēlot mazu.
Tā pat vēl nav lielākā bēda, bet daudz sliktāk ir tas, ka mikrouzņēmumos strādājošie nemaksā sociālajā budžetā pat ne minimālās iemaksas, kas viņus padara pilnīgi sociāli neaizsargātus. Ar to noteikti kaut kas būs jādara, tikai kā un kad?
Šķiet, ka laiks un veids, kādā sāktas mikronodokļa režīma pārveides, nebūs bijis īstais. Makroekonomikas skaitļi nav gluži tas pats, kas reālā cilvēku dzīve - tie ir kā vidējā pacientu temperatūra palātā. Tas, ka nav vairs recesijas, nenozīmē, ka cilvēku dzīvē krīze būtu beigusies. Ir milzīgs skaits ļaužu, kas kuļas no centa uz centu un gaismu tuneļa galā neredz. Un tie nav kādi deģenerāti, bet cilvēki, kas smagi strādā. Taču, ja piepeši pašreizējām izmaksām klāt nāk 97 eiro par katru darbinieku, ja nevar nodarbināt cilvēkus uz pusslodzi vai uz stundām, ja cilvēks strādā vairākos darbiņos un katrā par viņu jāmaksā minimālā sociālā iemaksā, tad tas presings ir par traku.
Ar mikrouzņēmumu problēmu ir nodarbojušies visi viedākie prāti. Ne vien ministriju un parlamenta speciālisti, bet arī Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Latvijas Darba devēju konfederācija ir bijušas klāt pie likumu rakstīšanas. Taču tik un tā ir fatāli ieripots pašreizējā ķezā. Vienīgais veids, kā tikt no turienes ārā, ir skatīties, kur ir kļūdas, un tās labot. Tas prasa saprātu un sadarbību.
Politiskajām partijām tik daudz jau nu vajadzētu saprast, ka šis nav tas labākais brīdis, kad censties iespert konkurentam pa potītēm, jo gan Vienotība, gan ZZS pašlaik stāv purva akacī līdz padusēm, un nebūs iespējams tikt ārā, gremdējot sāncensi un veļot vienam uz otru vainas un atbildības mucas. Var ākstīties tribīnē par citām tēmām, taču šī tēma ir pārāk nopietna.
