Eiropas Parlamenta pasūtītajā institūta RAND Europe pētījumā par korupciju Eiropas Savienībā bija lēsts, ka Latvijai korupcija varētu izmaksāt līdz pat 5,08 miljardiem eiro gadā jeb gandrīz piekto daļu no IKP.
Ak, ja Latvijai būtu šī naudiņa, kas koruptantu kabatās guļ kā jūras dibenā, tad ko tik visu nevarētu samaksāt un iegādāties! Skolotāji, policisti un mediķi dzīvotu, cepuri kuldami, nevis bēgtu uz breksita plosīto Lielbritāniju, bet angļi drūzmētos Stanstedas lidostā, lai ar lēto aviokompāniju reisiem dotos uz Latviju iztikas meklējumos.
Nupat uzzinājām, ka latviešu piena ražotājiem no Eiropas atnākšot palīdzība nepilnu desmit miljonu apmērā. Kas gan ir desmit miljoni pret pieciem zudušajiem miljardiem? Sīkas kapeikas. Ja latvju rīcībā būtu šie pieci miljardi, latvieši Briselē nediedelētu palīdzību, bet paši varētu glābt spāņu tomātu audzētājus un poļu lauksaimniekus, kam nav, kur likt pārprodukcijas ābolīšus.
Bet Valsts prezidentam Raimondam Vējonim nebūtu jākaunas no Igaunijas, kas ir mazāka valsts, bet ar lielāku budžetu. Ar pieciem korupcijā nezudušiem miljardiem latvji varētu atkal kā 1868. gadā dibināt «Latvisku biedrību priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem» un labdarības nolūkos uzvest lugu Žūpu Bērtulis.
Bet nav Latvijai šo piecu miljardu. Kāpēc nav?
Tāpēc, ka ļaunie un tumšie koruptanti vienā mierā turpina ar speķainiem pirkstiem grābt banknošu kaudzes un stūķēt tās kurpju kastēs. Valsts ieņēmumu dienestam (VID) nav laika rūpēties par valstij pienākošās naudas iekasēšanu, jo lielā, melnā māja dūc kā transformatora būdiņa - tur rotē kadri.
Pa to laiku Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) jau kuru gadu koruptantus apkaro un novērš tikai no darba brīvajā laikā. KNAB pamatfunkcija ir izklaidēt tautu ar vodeviļu par to, kā kārtējais KNAB priekšnieks kārtējo reizi atlaiž Jutu Strīķi.
Par Strīķi tautā ir daudz interesantu nostāstu. Reiz viņa dzinusies pakaļ kādam korumpētam muitniekam un, lai nelietis pārstātu pretoties, iekodusi viņam rokā. Vēlākos laikos viņa ir pārkodusi sprandu Aleksejam Loskutovam un Normundam Vilnītim, bet Jaroslavs Streļčenoks ir jau trešais boss, kam Strīķe un viņas komanda ir taisījusi mobingu. Bet Streļčenoks ir kārtējo reizi atlaidis Strīķi un pie viena vēl bariņu no viņas komandas.
Mazliet jau sāk sajukt, cik īsti reižu Streļčenoks ir atlaidis Strīķi. Jāmēģina skaitīt uz pirkstiem. Pirmā reize bija 2013. gadā, bet labais lācītis toreizējais premjers Valdis Dombrovskis rīkojumu atcēla. Pēc tam bija vēl divas reizes. Nuja - sanāk, ka šī ir ceturtā reize.
Jādomā, ka Streļčenoks joprojām naktīs redz murgu sapni, ka mēneša beigās, kad viņš atgriezīsies no atvaļinājuma, priekšā jau sēdēs Strīķe un smaidīs, ka atgriezusies, lai strādātu.
Ja šī tomēr ir reize, kad atlaišana Streļčenokam būs izdevusies, pacelsies jautājums, kur turpmāk strādās Strīķe, viņas uzticamais palīgs Juris Jurašs un citi atlaistie?
Piemēram, no darba aizgājusī VID priekšniece Ināra Pētersone tagad ir metusies uz mediju sfēru - ir kļuvusi par Kiprā reģistrētai firmai piederošas Latvijas firmas īpašumā esošas firmas Rīgas Viļņi izpilddirektori. Varbūt arī no KNAB atlaistajiem būs radikāli jāmaina nodarbošanās joma. Iespējams, Strīķes īstais aicinājums ir sabiedriskās attiecības vai šovbizness. Bija laiks, kad viņa režisēja aizraujošus televīzijas masku šovus - reiz, piemēram, vīri maskās veda no Latvenergo ēkas roku dzelžos saslēgto Kārli Miķelsonu tā, lai ceļš līdz automašīnai būtu iespējami visgarākais un lai visi nejauši notikuma vietā gadījušies televīzijas operatori var šo procedūru kārtīgi nofilmēt. Lai piedod Stendzenieks, Liepnieks, Vīlands, Bendiks un citi PR biznesa korifeji, bet Strīķe ir daudz pārāka. Arī pati savu paštēlu viņa ir izkopusi līdz perfekcijai - blonda, trausla, spožacaina un bezbailīga, vienīgā pasaulē īstā korupcijas apkarotāja.
Savukārt Jurašs nupat ir demonstrējis izcilu pasaku stāstnieka talantu. Viņam piedāvāts miljons eiro par to, lai viņš maina apsūdzību Magoņa lietā. Nu pilnīgi vai otrs izglītības Roberts Ķīlis, kas arī savulaik stāstīja, ka viņam piedāvāts miljons! Abi dzīvie klasiķi laikam būs radījuši jaunu latviešu rotaļu - tas, kurš krīt no krēsla, stāsta, cik lielu kukuli nav paņēmis.
Nav zināms - bija vai nebija piedāvājums, bet bija taču jābūt pārliecībai, ka profesionālais un godīgais Jurašs taču būtu veicis operatīvās darbības, lai kukuļdevēju ietupinātu. Tur pat nevajag reālu naudas došanu - arī vien piedāvāšana Krimināllikumā ir noziegums. Bet tas jau Strīķei un Jurašam ir raksturīgi - ir sacerēts aizraujošs kriminālstāsts, bet piemirsies par tādiem sīkumiem kā pierādījumi.
