Piektdien Kubas galvaspilsētas Havanas lidostā tikās Romas katoļu baznīcas galva pāvests Francisks un Krievijas pareizticīgo baznīcas vadītājs, Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirils. Abu saruna sākās ar sasveicināšanos: «Esmu priecīgs sveikt tevi, dārgo brāli,» teica patriarhs Kirils. «Beidzot,» atbildēja pāvests Francisks. Tikšanās gaitā abi lielāko uzmanību pievērsa kristiešu vajāšanai Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā un parakstīja kopīgu deklarāciju, kurā, daudzviet citējot Bībeli, 30 punktos pausta vēlme abām konfesijām tuvināties un spēt atbildēt uz mūsdienu pasaules izaicinājumiem.
Pāvests un patriarhs atzīmē, ka «abām baznīcām ir kopīga tradīcija, taču katoļi un pareizticīgie daudzos gadsimtos ir palikuši bez kopīgas Eiharistijas». «Nosodām vienotības zaudējumu, kas ir cilvēciskā vājuma un grēka rezultāts,» teikts deklarācijā. Deklarācijā pieminēti arī nabadzīgie, migranti un bēgļi, nevienlīdzīga dabas resursu sadale, cilvēku paverdzināšana, paustas bažas par to, ka daudzās sekularizētās zemēs notiek ticības brīvības apspiešana. Pāvests Francisks un patriarhs Kirils nosoda sadursmi Ukrainā, aicinot cilvēkus atgūt saprātu un sākt celt mieru.
Abu konfesiju attiecībās nelāgu iespaidu joprojām atstāj Lielā shizma jeb kristiešu šķelšanās 1054. gadā, kad izveidojās Romas katoļu un pareizticīgo baznīcas, starp kurām laika gaitā atšķirības reliģiskajos rituālos un Svēto Rakstu traktējumā aizvien palielinājās. Austrumos dievkalpojumi notika grieķu, bet Rietumos – latīņu valodā, pat pārkrustīšanās pareizticīgajiem un katoļiem ir atšķirīga. Tālākā vēstures gaitā dažādu politisku konfliktu ietekmē gan Austrumu, gan Rietumu kristieši ir šķēlušies vēl sīkākās daļās.
Tomēr kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem ir sākušies diezgan aktīvi meklējumi pēc kontaktiem un dialoga. 1965. gadā Romas pāvests un Konstantinopoles patriarhs formāli atcēla 1054. gadā notikušo abpusējo ekskomunikāciju. 1999. gadā pāvests Jānis Pāvils II pēc Visas Rumānijas patriarha Teoktista ielūguma apmeklēja Rumāniju, kļūstot par pirmo pāvestu, kurš pēc šķelšanās apmeklējis pareizticīgu valsti.
Šajā gadsimtā lielu ieguldījumu dažādu reliģiju līderu satuvināšanā ir devis Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs. Viņš pagājušā gada vasarā Astanā noorganizēja jau piekto tradicionālo reliģiju līderu kongresu, kurā piedalījās ietekmīgi katoļu, protestantu, jūdaistu, pareizticīgo, muhamedāņu, hinduistu, budistu un sintoistu pārstāvji.
Tomēr nevis Astana ir kļuvusi par Krievijas patriarha un pāvesta tikšanās vietu, bet Kuba.
Pāvesta un patriarha tikšanās tieši pašlaik un tieši Kubā ir pārsteigums – tikšanās organizētājiem ir izdevies noslēpt notikuma priekšdarbus. Deklarācijā patētiski sacīts, ka šī sala ir Jaunās pasaules cerību simbols, taču Kuba acīmredzot izvēlēta kā nosacīti neitrāla valsts.
Krievijas opozīcijas televīzijas kanālā Doždj tika spriests, ka šāda tikšanās pirms dažiem gadu desmitiem būtu bijuši lieli svētki, taču tagad svētku sajūtas neesot. Politologs Staņislavs Belkovskis domā, ka Gundjajevs (patriarha Kirila uzvārds, pirms viņš kļuva par priesteri) mēģinās manipulēt ar pāvestu kā lobiju Krievijas prezidenta Vladimira Putina interesēm dialogā ar ASV prezidentu Baraku Obamu. Sociālajos tīkos ņirb joki, kas izceļ patriarha tieksmi uz greznību, atgādina viņa neiecietīgos citātus pret citām reliģijām, Putinam izteiktus glaimus. Tur blakus pāvests tiek rādīts kā pati pieticība un iecietība. Arī kvēli prokremlisko aprindu vēsturniece Olga Četverikova ir īgna par Havanas tikšanos – patriarhs esot iekritis Vatikāna tumšo sazvērestību slazdā.
Lai arī patriarhs Kirils nepārstāv visus pareizticīgos, viņš tomēr ir gana ietekmīgs, stāv galvgalī ļoti lielai kristiešu kopai, tāpēc 12. februāra tikšanās nozīme nav devalvējama un paliks vēsturē kā ļoti nozīmīgs notikums. Vai tas būs bijis liels solis uz saprašanos vai tikai mēģinājums, to rādīs laiks.
Pasaules ietekmīgo politiķu izteikumi kļūst aizvien kareivīgāki, nesaprašanās starp Rietumiem un Krieviju aizvien dziļāka. Kristiešu konfesiju garīgie līderi ir devušies pretējā virzienā, pildot savu misiju mudināt laicīgos līderus rīkoties saprātīgi, ir pauduši gribu sadarboties, lai pasaule kļūtu labāka. Tas pats par sevi ir labi.
