Ir tāda dokumentālā filma Kam pieder šī dziesma?, ko uzņēmusi bulgāru režisore Adela Pejeva. Filma sākas Turcijā, Stambulā, pagrabiņa restorānā, kur burvīga jauniete dzied dziesmu Üsküdar’a gider İken.
Šī ir ļoti populāra 150 vai 200 gadu veca melodija, kas skan visās kebabnīcās Turcijā un Vācijā. Melodija ir Osmaņu turku klasiskās mūzikas repertuārā, daudziem tā asociējas ar izcilo dziedoni Zeki Mūrenu un viņa filmām. Pejevas aptaujātie muzikanti ir absolūti pārliecināti, ka dziesmai ir turciska izcelsme. Dziesma ir par mīlas sāpi un ilgām – liriskā varone raugās, kā stiprā lietū ceļā uz Uzkudaru pa dubļiem nomokās viņas kalps, saistībā ar kuru viņai ir intīmi nodomi.
Filmas darbība pārceļas uz Grieķiju, kur šī pati melodija tiek dziedāta grieķiski ar nosaukumu Από ξένο τόπο jeb No svešām zemēm. Grieķi uzskata šo dziesmu par savu. To lieliski izpilda grieķu dziedātāja Glikērija, tā ir vai katra grieķu dziedoņa repertuārā.
Tālāk Pejeva brauc uz Albāniju, kur ļaudis pat domu nepieļauj, ka dziesmai varētu būt nealbāniska izcelsme – neviena cita tauta tik skaistu melodiju nevarot radīt.
Bosnijā šai melodijai ir reliģisks, svētā kara saturs.
Serbijā Adelu sagaida ar apkampieniem kā sirdsmīļo draudzeni, uz galda visādi garšīgumi un sļivovica. Viņa ieslēdz diktofonu, kurā ierakstījusi dziesmu Bosnijas musulmaņu versijā. Serbi ir sašutuši. Zādzība! Musulmaņi nozaguši dziesmu un ielikuši tajā ļaunu saturu. Dusmas vēršas pret Adelu ar aizdomām, ka viņai kaut kas slikts aiz ādas. Visi ceļas kājās no galda. Adela un filmēšanas grupa ar varu tiek izmesti no telpas. Skan arī lamuvārds «jebem». Nu pavisam nelāgs tik jauki sākušās pasēdēšanas noslēgums.
Tālāk Adela apceļo vēl dažas vietas Balkānos, kur dzied šo dziesmu, un atgriežas dzimtajā Bulgārijā, kur Strandžas pilsēta svin svētkus. Karavīri maršē, cilvēki priecājas. Strandžas himna ir ar to pašu zināmo melodiju. Bulgāru versijā tā ir dziesma, ko senči dziedājuši sacelšanās laikā pret turkiem.
Filmas beigās iestājas tumsa, tiek šauts salūts, sāk degt kūla un izceļas liels ugunsgrēks. Karavīri pašaizliedzīgi dzēš uguni.
Filma ir traģiska un komiska vienlaikus, tā ir par banalitāti un izcilību, par cilvēka bezrobežu talantu un vienlaikus aprobežotību savā mazajā aplociņā, par mīlestību un naidu, par politiku un vēsturi. Salūts un pēc tam ugunsgrēks ir simbolisks – cik mazs solītis ir no liela, koša skaistuma līdz lielai nelaimei. Tas viss mēdz būt vienā reģionā, vienā tautā, vienā cilvēkā. Adelai Pejevai ir sanācis tā, ka rezultāts ir stipri pārspējis ieceri – no domātās etnogrāfiski muzikoloģiskās filmiņas ir izdevies dokumentālās kinomākslas šedevrs, kas ir novērtēts ar Eiropas Kinoakadēmijas balvu Prix arte un daudzām citām balvām.
Filmu skatoties, pārņem tā sajūta, ka ir mazliet kauns to filmas varoņu vietā, kuri runā pilnīgas muļķības. Patiesībā jau nav zināms, no kurienes melodija cēlusies, to dzied ne tikai Balkānos un Turcijā, bet arī čigāni, ebreji, indieši, pakistānieši un arābi. Bet ir apbrīnojama tā stūrgalvība, ar kādu filmas varoņi pat nepieļauj domu, ka viņiem varētu nebūt taisnība. Katra tauta ir uzbūvējusi sev tādu kā cietoksnīti apziņā, un nekādi fakti, ne argumenti nespēj izjaukt pārliecību. Tam, kurš apšauba šo pārliecību, viņi gatavi rīkli pārgriezt.
Par Balkāniem vai nebalkāniem, bet cilvēki visur līdzīgi. Tāpat mēs, latvieši, dzīvojam savos muļķīgos mītos. Valsts apvērsumu veikušais Kārlis Ulmanis mums ir gādīgais, saimnieciskais tēvs; 16. martā nacistiskās Vācijas pusē karojušie leģionāri tiek godināti kā varoņi. Šāda veida mitoloģija no malas izskatās diezgan pašausmīgi. Latvieši izskatās kā dīvainīši. Citiem ir kauns mūsu vietā.
Daudzi ir gatavi piketēt un mītiņot pret bēgļu uzņemšanu, internetā bango ksenofobija un rasisms. Nezinām, kas tie tādi sunnīti, sūfiji un šiīti, kas notiek Sīrijā, kāpēc cilvēki bēg, kas ir viņu vajātāji. Viss vienā maisā. Taču visnotaļ inteliģenti, izglītoti cilvēki gatavi trešās pasaules atnācējus kastrēt un kārt. Varena cīņa pret fantomiem. Patiesībā gan migranti uz Latviju negrib doties, jo šeit ir skumja ekonomiskā situācija, nožēlojama sociālā aizsardzība. Ja Latvijā dzīves līmenis celsies un šeit radīsies kāda ražošana, imigranti tik tiešām atnāks. Bet tad mēs tam nebūsim gatavi, nezināsim, ko un kā darīt.
Sevišķi naivi ir iedomāties, ka pasauli interesē mūsu vaidu stāsts par padomju laikā iebraukušajiem civilokupantiem, par ko latvieši kā īpaši cietēji jāatbrīvo no pienākuma uzņemt bēgļus.
Mīti par pagātni un ilūzijas par nākotni nav nekas labs – tas ir kā stāvēt uz dzelzceļa sliedēm un naivi iedomāties, ka vilciens neko sliktu nevar nodarīt. Bet vilciens atnāks un sabrauks, ja nepaiesim no sliedēm nost. Turpinot ticēt savām iedomām, mēs esam smieklīgi. Vajadzētu skatīties uz lietām reāli. Varbūt šāds skatījums ir sāpīgs, tas neglaimo pašapziņai, bet tā nav mirstamā vaina. Mirstama vaina ir gulēt uz sliedēm un nebēdāt, ka nāk vilciens.
