Ceturtdiena, 25.aprīlis

redeem Bārbala, Līksma

arrow_right_alt Viedokļi

Brīnumviegls atrisinājums bēgļu problēmai!

© F64

Demisionējusī premjere Laimdota Straujuma trešdien LNT raidījumā 900 sekundes izteicās, ka ir ļoti maz ir bēgļu, kuri gribētu braukt uz Latviju – uz tādu zemi, kur auksts klimats. Esot kādi septiņi gribētāji, no kuriem četri atbilst tiem kritērijiem, kādus bēgļiem izvirzījusi Latvija. Vakarā LTV7 raidījumā Punkti uz i no Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres Ilzes PētersonesGodmanes noslēpumainajiem izteikumiem varēja izlobīt, ka patiesībā ir nevis maz, bet nav nemaz bēgļu, kas gribētu uz Latviju.

Proti, kopš decembra, kad Grieķijā un Itālijā jau sākās darbs ar bēgļiem, kas varētu braukt uz Latviju, nav atradies neviens, kas atbilstu Latvijas izvirzītajiem kritērijiem un piekristu doties uz mūsu valsti. Tā kā pagaidām vēl nav nonācis tik tālu, ka trešās pasaules cilvēku pārvietošana Eiropas Savienības iekšienē varētu notikt ar varu, var prognozēt, ka labprātīgu braucēju uz Latviju nebūs. Brīnums gan! Kas to būtu domājis!

Laikam pat visbēdīgākais bēglis, kad uzzina, kas Latvija ir, ar visām četrām iekrampējas stenderēs un kā spītīgs kamielis nav vairs pavelkams uz Latvijas pusi. Mūslaikos arī bēgļiem ir viedtālruņi, datori un internets, kur var painteresēties, kādas ir darba iespējas un pabalsti, kādas pensijas, minimālā alga un vidējā alga. Iepazīstoties ar šiem skaitļiem, bēglim rodas loģisks jautājums: «Vai tad Latvijā arī notiek karš?» Viņš ļoti apsver, vai doties uz valsti, no kuras piektdaļa iedzīvotāju jau aizbraukuši uz Angliju, vēl ceturtdaļa apsver iespēju turp doties, bet trešdaļa dzīvo nabadzības riska ēnā. No Sīrijas posta vilka bēgušais negribēs ieskriet Latvijas posta lācim krūtīs.

Ar to bēgļu būšanu ir daudz neskaidra un nesaprotama. Ir iezīmētas jau kaut kādas naudas summas. Piemēram, četri miljoni eiro būšot atvēlēti bēgļu centra būvēšanai. Vēl septembrī izskanēja mistiska ziņa, ka 531 bēgļa uzņemšanai būšot nepieciešami 16 miljoni eiro. Ja jau šādas summas lidinās pa gaisu, ja tās guļ zemē nepaceltas, tad gan jau ir arī šiverīgi vīriņi, kas berzē rokas un nolūkojas uz šiem miljoniem kā uz garšīgu kumosiņu. Īpaši jau šajos beznaudas laikos, kad būvniecības nozarei nemaz tik labi neiet, valsts pasūtījums būtu kā elje uz vātīm. Principā nav svarīgi, vai uzbūvētās ēkas pēc tam tiks izmantotas vai stāvēs tukšas – galvenais, ka par būvēšanu būs samaksāts.

Ja nebūs neviena brīvprātīgā, tad Latvijā jābūvē nevis kāda kopmītne, bet stingrā režīma koncentrācijas nometne – ar sardzes torņiem, žogu apkārt un suņiem. Dzeloņstiepļu ražotāji arī varēs nopelnīt. Jo brīvs bēglis vai imigrants laidīsies projām uz Vāciju pie pirmās iespējas.

Lai gan bēgļus latvieši redz tikai televizorā, tas neliedz augt bailēm un dusmām ļaužu masās, kas skaidri izpaužas interneta portālos un sociālajos tīklos. Pašorganizējas protesti un piketi. Ļaudis cits citam pārsūta ziņas par aizvien jauniem imigrantu briesmu darbiem. Kas ir, tas ir – latvjiem ir jāpiesargās, lai bēgļi neuzzina, ka še dzīvo daiļas zeltenes, citādi viņi atbrauks šurp tās apgrābstīt kā Ķelnē.

Latvijas vēl netapusī jaunā valdība arī negrib atrauties no tautas un kļūt nepopulāra, tāpēc stāvēs stingri pret bēgļiem. Šonedēļ politiķi ilgi sprieda, ar kādiem tādiem pareizākiem vārdiem atteikt Eiropas Komisijai un valdības deklarācijā noformulēt Latvijas negatīvo nostāju pret papildu kvotām bēgļu uzņemšanai.

Var gan iznākt tā, ka Eiropas Komisijā nodomā, ka, ja jau Latvija negrib solidarizēties un uzņemt bēgļus, tad arī Latvijai nepienākas ES solidaritāte fondu finansējuma izteiksmē. Ko tad?

Bet var jau būt, ka viss ir pareizi – nevajag mums nekādu Eiropas naudu, nevajag infrastruktūru, nevajag ražošanu, tūrismu un tranzītu. Nevajag medicīnu, izglītību un zinātni. Lai bēgļi bēg mums apkārt un garām uz vietām, kur tas viss ir! Mums nevajag.

Ir lielisks risinājums, kā atrisināt bēgļu un imigrantu problēmu! Latviešiem vienkārši jāturpina ierastajā garā – uzskatīt sevi par čaklākajiem pasaulē un neražīgi strādāt, pieciest līdz kliņķim nolaisto veselības sistēmu un sociālo nedrošību, ļaut sevi slaukt bankām un monopoliem, kultivēt mītus par pagātni un ilūzijas par nākotni, turpināt ievēlēt nespējīgus, pelēkus, melīgus politiķus. Un žēloties, žēloties nedrīkst aizmirst! Dzīve nebūs nekāda turīgā, toties no bēgļiem un imigrantiem būsim droši pasargāti.