Pagājušajā piektdienā notika skolotāju streiks. Nabaga skolotāji vairs nespēj paciest mūžīgos solījumus un to nepildīšanu, neskaidrību par savu nākotni, ciniski augstprātīgo varas attieksmi, hronisko nabadzību savā maciņā, kas ļauj vai nu samaksāt rēķinus un neēst, vai arī ēst, bet tad nesamaksāt rēķinus.
Būtu labi, ja vismaz nākotnes vektors izskatītos cerīgs – uz augšu. Labi būtu izdīkt kaut vai desmit eiro vairāk, kaut vai pamazām, bet uz kāpinājumu. Jo viscaur, veries, uz ko vien gribi, dzīves dārdzība ir pieaugusi un solās augt vēl dārgāka.
Bet tajā pašā dienā, kad skolotāji streikoja, Saeimas budžeta komisija vienojās nākamgad palielināt Ministru prezidenta, ministru, parlamentāro sekretāru, Saeimas frakciju un komisiju vadītāju algas.
Aptuveni aprēķini liecina, ka premjerei, ja viņa vēl būs premjere, alga pieaugs par 670 eiro, ministriem – par 780, parlamentārajiem sekretāriem – ap 600 eiro. Savukārt Saeimas komisiju un frakciju vadītājiem algas bruto pieaugums varētu būt aptuveni 730 eiro. Ministriem alga nākamgad būs 3580 eiro, savukārt parlamentārajiem sekretāriem būs 2777 eiro alga. Priecāsimies kopā ar ministriem! Vismaz kādam tagad būs labāk. No viņu algu pieauguma iegūs arī manikīra, pedikīra, frizieru un spa salonu mikrouzņēmēji, kam klientūra kļūs maksātspējīgāka.
Varētu jau it kā piekrist konsekventajai cīnītājai par ministru algu pieaugumu Lolitai Čigānei un citiem, kas pašreizējo valsts augsto amatpersonu atalgojumu vērtē kā zemu, smieklīgu un tādā garā. Bet kāds ir augsto amatpersonu darba rezultāts, lai Latvijas cilvēkiem, saņemot savu smieklīgo algu, nebūtu jāraud? Ja viscaur un visapkārt valda nabadzība, arī ministri nav pelnījuši nekādu hiperturību.
Ministru algu pacelšana notika vienā dienā ar badaino, sarūgtināto un uzmesto skolotāju streiku. Tas tā simboliski. Droši vien šī sakritība nenotika tīšām, bet ir sanācis īpaši neglīts spļāviens sejā. Bet tas jau arī nepārsteidz – tas ir tāds valsts politiskās elites stils, tradīcija, tik pierasta lieta, ka varas gaiteņos par to vairs nesatraucas un to pat nepamana. Tas ir iesīkstējis. Nu mazliet paries suņi, bet karavāna ies tālāk. Tā viņi spriež un izlaižas aizvien vairāk.
Nežēlīga nerēķināšanās ar sabiedrības sajūtām ir diemžēl ne tikai visaugstākās zivs galvas puvumā, bet arī viscaurēm arī zemākas varas līmeņos. Tajā pašā pagājušajā piektdienā novēroju, kā pie Valsts ieņēmumu dienesta (VID) centrālās ēkas pašvaldības policisti līmē pie stāvvietā atstāto automašīnu stikliem dzeltenos sinepju plāksterus jeb soda kvītis par satiksmes noteikumu pārkāpumu. Tur ir ceļa zīme, ka auto drīkst atstāt tikai VID klienti un tikai uz pusotru stundu. Šī ceļa zīme prasa, lai autobraucējs pirms došanās iekšā ēkā atstāj zīmīti ar uzrakstu, cikos automašīnu novietojis. Šāda ceļa zīme Latvijā ir reta, ne katram ir pie rokas pildspalva un papīrītis. Ne katrs to vispār pamana. Visiem tiem, kas zīmīti neatstāja, policisti izrakstīja skarbu sodu. Neapskatījos, cik, bet mazāk par 20 vai 30 eiro droši vien nebija. Novēroju, ka sodīti tika apmēram četri no pieciem VID klientiem. No formālās puses viss kārtībā – tiem, kas šīs ceļa zīmes prasības nav ievērojuši, jāmaksā vien ragā.
Bet nu pēc būtības tā ir augstākā mēra necilvēcība. VID drūmā ēka nevienam tās klientam neraisa pozitīvas izjūtas – cilvēki saprot, ka nodokļi jāmaksā, bet šā vai tā iešana pie VID darbiniekiem ar saviem dokumentiem un deklarācijām ir stresains pasākums – ļaudis uzzina, cik jāmaksā, cik lieli ir parādi, jūtas noslaukti. Nodokļus viņi maksā, bet pretī neko daudz nesaņem. Un, izejot ārā pie sava auto, viņi ierauga, ka no viņiem noslauc vēl.
VID ēka atrodas milzīgas pļavas viducī, līdz kādiem birojiem vai dzīvojamām ēkām ir tālu, tāpēc tur nevar būt kādu nepamatotu auto novietotāju – visi ir VID klienti vai darbinieki. Terminētā autostāvvieta uz pusotru stundu tur ir izveidota absolūti bez jēgas – tikai lai policijai radītu iespēju kāst naudu.
Badaini iedzīvotāji un uzņēmēji iet pie badainiem VID darbiniekiem kārtot savas lietas. Pa to laiku badaini pašvaldības policisti viņiem uzliek sodus. Vai tas nav tā drusciņ nožēlojami, mazliet sarūgtinoši?
