Valdošajai koalīcijai – Nacionālajai apvienībai, ZZS, Vienotībai – ir veiksmīgi izdevies iebarot tautai mantru, ka šis ir vienīgais partiju salikums, kāds iespējams, un cita nekāda nevar būt. Tas gan tā īsti nav. Ir iespējami vairāki citi salikumi, lai izveidotu citu valdību. Neviena Saeimā pārstāvētā partija nav viendabīga, un katrā no tām iekšā notiek vārīšanās, intrigu čūskojumi, centieni pārdalīt varu. Kaisme, ar kādu sprunguļus cits citam liek vienas partijas ietvaros, dažkārt pat pārsniedz to niknumu, ar kādu partijas cīnās cita pret citu.
Vienotībā var saskatīt vairākas iekšējas frakcijas, kuras atkarībā no tēmas un vajadzības te naidojas, te bloķējas, – Solvitas Āboltiņas atbalstītāji, Viņķeļu ģimene, Sarmītes Ēlertes sorosīti u. c. Pēdējie pamazām un uzmanīgi gatavo sabiedrību tam, ka Laimdotas Straujumas atrašanās premjeres krēslā nebūs mūžīga, izplatās baumas, ka Āboltiņa jau šuj kleitas, ar kurām rādīties uz glancēto žurnālu vākiem, kad rudenī būs nomainījusi Straujumu. Kāds no tā izdevīgums – kas to lai zina? Varbūt mērķis ir ne tik daudz Straujuma, cik Āboltiņa? Jo pastāv iespēja ielikt viņu augstajā amatā, lai pēc tam ātri izgāztu un atņemtu viņai pašlaik vēl diezgan palielo ietekmi partijā. Taču šim plānam pietrūkst tāda sīkuma – kā pavaicāt, vai Straujuma maz grib doties projām, – vai viņa jau tik nogurusi?
Viendabīgi monolīti nav arī pārējā spektrā. Sociāldemokrātiskā partija Saskaņa pēc būtības pašlaik ir divas partijas – Jāņa Urbanoviča vadītā Saskaņas opozīcijas frakcija Saeimā un Rīgas mēra Nila Ušakova pozīcijas frakcija Rīgas domē. Ir acīmredzams, ka komunikācija starp politiķiem kļūst aizvien vājāka, – temati, par kuriem vingro domē, atšķiras no tiem, par kuriem runā Saeimā. Diezin vai Saskaņas Saeimas frakcija nopietni cer, ka viņus paaicinās valdībā, tomēr tā mazdrusciņ uz to vēl cer gan. Tur tad gan būtu jālauž līgums ar Vladimira Putina partiju Vienotā Krievija, kas varētu būt pirmais priekšnoteikums, lai kāds ar Saskaņu vispār runātu.
Sākoties kādām valdības jukām, var atgadīties pārgrupēšanās arī mazajās opozīcijas partijās – Latvijas Reģionu apvienībā un Ingunas Sudrabas sirdspartijā –, kur vieni turpinātu iesākto nesamierināmu valdības kritizētāju ceļu, bet kādi citi varētu demonstrēt konstruktīvu sadarbīgumu, par to pretī cerot dabūt kādu amatu.
ZZS no sākta gala ir partiju apvienība, un ne vienmēr starp tās sastāvdaļām ir vienprātība – Latvijas Zaļā partija laiku pa laikam ir bildusi atšķirīgu viedokli no pārējā savienības kopuma. Tiesa gan, pašlaik tur uz kādu šķelšanos nevelk.
Nacionālās apvienības uzvedība dažbrīd ir demonstratīvi svešķermenīga. Kamēr Vienotība raud par Āfrikas bēgļu sūro likteni, uzsver, ka Latvijai jābūt solidārai ar citām ES valstīm un tāpēc jāuzņem 250 bēgļi, nacionāļi negrib nevienu bēgli un rīko protesta akcijas. Kur īsti atrodas šī partija – pozīcijā vai opozīcijā? Spriežot pēc tā, ka partijas pārstāvji sēž valdībā, iznāk, ka pozīcijā, bet, spriežot pēc retorikas, – pat visai niknā opozīcijā.
Citās valstīs valdību krišanas mēdz atgadīties kādu ļoti nopietnu politisku kolīziju dēļ – nespēj, piemēram, cilvēki vienoties par budžeta sadali, par nodokļiem. Kā tas gadījies, kā ne, bet Latvijā budžets nemēdz būt valdības krišanas iemesls. Valdības krišana nereti ir nākusi spēji, nepavisam ne tajā brīdī, kad to varētu sagaidīt.
Jūlijam Cēzaram esot vaicājuši, kādu nāvi viņš gribētu. Valdnieks atbildējis: «Negaidītu.» Tāpat Latvijas valdības dzīvo ilgi un laimīgi, līdz piepeši krīt.
Straujumas valdība jau pirms Saeimas vēlēšanām tika iesvētīta kā «pagaidu valdība», kā tāda, kurai godam jāpastrādā tikai Latvijas eiroprezidentūras laiks un tad jādod vieta citai – «īstajai» valdībai. Taču tā mēdz gadīties, ka tieši pagaidu barakas ir visilglaicīgākās celtnes. Diezin vai būs tā, ka Straujumas valdība tā nu ņems un kritīs kā pēc pasūtījuma – tieši rudenī un budžeta dēļ. Striķi, kas satur kopā valdības koalīciju, ir gan stipri vien sapuvuši, taču šāda konstrukcija var vēl stāvēt un stāvēt. Jo maz kuram gribas kaut ko mainīt, un nevar zināt, kas no mainīšanas var izmainīties, – var gadīties, ka ieguvumi mazāki par zaudējumiem. Ja valdība kritīs, tas notiks tāda iemesla dēļ, ko pašlaik nevaram iedomāties, – kāds tāds skandāls, kas nāk negaidīts kā dunči Jūlijam Cēzaram starp ribām.
