Pirmos no 250 bēgļiem Latvija varētu uzņemt rudenī, aģentūrai LETA stāstījusi iekšlietu ministra Riharda Kozlovska (Vienotība) padomniece Daiga Holma. «Labprātīgi piespiedu kārtā» uzņemtie bēgļi gan ir tikai piliens no tā rūgtā biķera, kas jādzer Eiropas Savienībai kopumā.
Jau tagad pāri Vidusjūrai mazos kuģīšos no Ziemeļāfrikas atbēguši vairāki desmiti tūkstoši bēgļu, kurus tagad sadala pa valstīm pēc kvotu principa. Taču bēgļu straumes diezin vai rimsies – drīz to var būt vairāki simti tūkstošu, pēc tam būs miljons un miljoni.
Latvijas runasvīros attieksme pret bēgļu problēmu ir dažāda. «Pastāv bažas, ka bēgļi ieradīsies ar dažādām infekcijas slimībām,» biedē Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars. «Debates par bēgļu uzņemšanu robežojas ar rasismu,» brīdina eksperts Deniss Hazovs. «Latvijas pastāvēšanu apdraud tikai un vienīgi latviešu idioti. To noteikti ir vairāk nekā 250,» tviterī raksta polittehnologs Jurģis Liepnieks. Tikmēr Nacionālā apvienība jau aicina uz protesta akciju pret jaunu imigrantu uzņemšanu Latvijā.
250 bēgļu Latvijas valstiskumam vēl neko nenodarīs. Nav tikai īsti saprotams, kā ES līmenī ir domāts bēgļu problēmu risināt tīri tehniski. Latvija nav bēgļu mērķis. Ieradušies šeit, viņi ieraudzīs, ka Latvijā «veiksmes stāsts» ir tikai dažu politiķu runās – šeit nav labi apmaksātu darba vietu un sociālo garantiju. Tad viņi celsies un kaut vai kājām dosies turp, kur saule riet. Kā ir domāts bēgļus noturēt Latvijā? Maksāt viņiem par to, lai viņi sēž uz vietas? Ieslodzīt aiz dzeloņdrātīm? Kāda jēga transporta izdevumiem, lai izmitinātu bēgļus pa visām valstīm, ja skaidrs, ka viņi negrasās palikt Austrumeiropā? Kāda te ir Latvijas misija – vai būt īslaicīgas karantīnas un filtrācijas nometnei? Latvieši sēdēs restorānā Kleever un dziedās «Daugav’s abas malas», bet sīrieši strēbs balandu zupu Muceniekos?
Latvijas «laime» ir tā, ka pašlaik mūsu ekonomika ir gaužām skumjā stāvoklī – nekas nopietns netiek ražots, nav darba pašiem latviešiem, kas masveidā turpina doties uz ārzemēm. No tiem nelegālajiem vjetnamiešiem, kas vai katru nakti pa purva takām ienāk Latvijā un netiek noķerti uz robežas, neviens ilgi nekavējas – visi dodas caur Poliju uz Vāciju. Taču, tiklīdz, ja notiks brīnums, Latvijā sāks ražot kādus konkurētspējīgus produktus un sāks celties dzīves līmenis, mūsu valsts sāks kļūt interesanta legālajiem un nelegālajiem imigrantiem un bēgļiem. Un tad gan imigranti būs nevis vairs tehniska problēma, bet tiešām latviešu pašsaglabāšanās jautājums.
Ne ar kādiem žogiem un aizliegumiem tautu staigāšana nav apturama. Katrs, kas bijis pārticīgajos Rietumos, ir redzējis, ka tur metro no desmit cilvēkiem vismaz puse nav vācieši vai angļi. Un tad vēl no tiem, kas izskatās pēc angļiem vai vāciešiem, patiesībā puse ir poļi vai horvāti. Taču ne vācu, ne angļu valstiskums tāpēc nav sabrucis. Kā tas tā izdodas? Ne jau skinhedi, kas palaikam uzbrūk bēgļu nometnēm, ir valstiskuma nosargātāji. Droši vien, ka tā ir valdības un pašvaldību politika, kas labāk vai sliktāk, bet izdodas. Ir panākts, ka iebraucēji runā tajā valodā, kuras zemē ieradušies. Protams, viņi var arī nerunāt, bet tad karjeras izaugsmes iespējas ir stipri mazākas. Ne visur Eiropā, bet daudzās lielās, plaukstošās pilsētās ir viedi pārdomāts, kā izdarīt tā, lai iebraucēji neveido kādus kompaktus geto, kur viņi dzīvotu savā sulā. Kaut kā iebraucēji ir piespiesti cienīt vietējo kultūru un vērtības, sadzīves un sanitārās normas.
Tukšas ir ilūzijas, ka kādu Eiropā interesē asaru stāsts, ka latvieši ir cietēji un nabadziņi, kas jau uzņēmuši milzīgu imigrantu skaitu pēc Otrā pasaules kara. Naivi ir iedomāties, ka mēs uzcelsim lielu un skaistu aizsprostu – tādu kā Ķegums – un imigrantu upe apstāsies. Tā upe, kas tuvojas, ir kā Huanhē, Inda un Zambezi, kopā ņemtas, un mūsu Ķegumiņš tiks aiznests kā skaida. Vienīgais veids, ka latviešiem pastāvēt, ir mācīt šai upei latviešu valodu un viedi ierādīt tai tādu gultni, kas nestu veldzi rudziem un grieztu turbīnas Latvijai vēlamajā virzienā. Pirmkārt, jāpanāk, lai šajā valstī runā latviski, nevis tādā krievangļu jeb «nadsat» valodā kā humorīgi šausmīgajā Entonija Bērdžesa romānā Mehāniskais apelsīns. Grāmatā agresīvo padibeņu valodā «horrorshow» tulkojumā nozīmē «labi», «droog» – «draugs» utt.
Par to, kā turēties pretī nākotnes izaicinājumiem, vajadzētu domāt, prognozēt, plānot un investēt jau šodien. Nebūsim idioti, horrorshov, droog?
