Jau rīt Saeimas darba kārtībā Latvijas Republikas prezidenta vēlēšanas.
Mārtiņa Bondara un Sergeja Dolgopolova izredzes izskatās diezgan pavājas. Žēl, jo, ja par prezidentu kļūtu Bondars, Latvijai būtu ne tikai izskatīgs prezidents, bet arī smalka pirmā lēdija – Bondara sieva Ieva, kas 1997. gadā bija Misis Latvija un 1998. gadā – Misis Globe. Ārpolitiskajā virzienā tas būtu pamanāmi un Latvijai pozitīvi.
Diezgan riebīgi ir rīkojušies daži politikas vērotāji, kas, apspriežot prezidenta amata kandidātus, ir veltījuši Dolgopolovam tādas sentences kā «Ko tā Saskaņa virza šādu kandidātu? Viņš taču neko nav paveicis!» un tādā garā. Var piekrist, ka Dolgopolovam nav tik skaista frizūra kā citiem, taču izdarīšanas ziņā viņš savā politiķa karjerā varbūt ir paveicis vairāk nekā visi trīs viņa konkurenti kopā. Dolgopolovs ir īsts melnā darba darītājs – tāds kā hokejā ir spēlētājs, kas guļas zem pretinieka metieniem, kapājas gar bortiem, taču pats gūst maz vārtu. Divus gadu desmitus Dolgopolovs ir viens no valstī zinošākajiem speciālistiem mājokļu, sociālo, saimniecisko, pašvaldību likumdošanas procesu niansēs un ir iniciējis simtiem dažādu vērtīgu grozījumu un novērsis sliktu priekšlikumu tapšanu par likumiem. Te varētu teikt, ka «ko tad tāds kanalizācijas vāku speciālists kandidē uz amatu, kur vajag augsti ārpolitisku iznesību?», taču pret to var bilst argumentu, ka Dolgopolovs zina, kur un kā dzīvo cilvēki.
To pašu nevar tik lielā mērā teikt par trim citiem kandidātiem. Vismazāk jau par Egilu Levitu, kuru virza Nacionālā apvienība un atbalsta virkne Vienotības deputātu. Levits varbūt zina, kā cilvēki dzīvo Rietumeiropā, kur pavadījis daudzus gadus, bet Latvijas problēmas viņam bijušas tālas. Zināms, ka Levits bija galvenais Satversmes jaunās preambulas autors, taču no šīs preambulas maz kurš ir paēdis un apģērbies. Pēc Levita domām, prezidenta galvenā prioritāte ir tiesiskums, likumdošanas darbi. Te gan jābilst, ka prezidentam likumdošanas iniciatīvu iespējas ir pamazas, bet ar to tiesiskumu ir, kā ir.
Latvijā ir izplatīti divi tiesiskumi. Pirmais ir tas, kurš balstās uz antīkām grieķu un romiešu laiku atziņām un tradīcijām, bet kuru šajos krastos nav pieņemts atzīt, to ignorē un apsmej. Otrs tiesiskums ir pirmā tiesiskuma pretmets – tas ir tiesiskais nihilisms, kas izpatīk linča tiesas tieksmēm sabiedrībā, tā ir likumu rakstīšana šauri partejiskām viendienas kaprīzēm, tiesībsargājošo iestāžu izmantošana konkurentu apkarošanai. Šā pseidotiesiskuma ietvaros Latvijā nemitīgi tiek pārkāptas cilvēktiesības ar nesamērīgi ilgām tiesvedībām, safabricētām krimināllietām un nesaprotamiem spriedumiem. Šā tiesiskuma «firmas zīme» ir specdienestu patvaļa. Ja Levita prioritāte ir pārtraukt pseidotiesiskuma uzvaras gājienu, tad viss kārtībā. Taču Levitu sliecas atbalstīt tieši tie grupējumi tajos politiskajos spēkos, kas allaž ir bijuši par tiesiskuma otrādo, apkārt apvērsto variāciju. Tas mazliet rada bažas.
Par visreālāko kandidātu – Vējoni – politologs Ivars Ījabs izteicies, ka viņš varētu būt tāds kā «Andra Bērziņa atjaunota versija». Kaut nu no Ījaba mutes Dieva ausī! Taču vai Vējonim pietiktu rakstura stingrības rīkoties kā Bērziņam un divreiz noraidīt nederīgo, bet valdošās partijas uzstājīgi stumto premjera kandidātu Arti Pabriku? Vai Vējonis pēc Zolitūdes traģēdijas ar skarbiem, vīrišķiem vārdiem spētu tā saraudināt premjeru Valdi Dombrovski, lai viņš saprot, ka jāatkāpjas? Vējonis ņem par pilnu diezgan apšaubāmu aptauju rezultātus un neizrāda azartu cīnīties par krēslu – ja pirmajā piegājienā viņu neievēlēšot, tad viņš diezin vai turpināšot kandidēt.
Ko tas nozīmē? Vai Valsts prezidenta krēsls jau tapis par tādu kā ķirmju saēstu mēbeli, kurā neviens negrib sēsties? Tad jāizstumj šis krēsls uz ielas, lai bezpajumtnieki to utilizē uz lombardu vai izgāztuvi!
Gan diskusijas par prezidentu kandidātiem, gan pašu kandidātu uzstāšanās diskusijās ir diezgan neiedvesmojošas. Nav kaislīgu kampaņu par, nav arī pret. Par kandidātiem rodas iespaids, ka viņi nemaz tā īsti kvēli negrib kļūt par Valsts prezidentu. Nav arī tāda īsta vēstījuma, ko viņi grib dot tautai – kandidāti nespēj pārliecinoši paskaidrot, kāpēc grib būt par valsts augstāko amatpersonu.
Tas tā mazliet skumīgi. Vai tās ir bailes no aizkulišu spēlītēm, kuru rezultātā var palikt par muļķīti, uz kura kauliem taisīts tramplīns kādam citam, pagaidām vēl nezināmajam kandidātam? Vai arī tās ir bailes no atbildības?
