Ir tāds mūsdienu sakāmvārds: «Ja ko runā – tad apdomā! Ja ko dari – tad apdomā divreiz! Bet, ja ko raksti sociālajā tīklā internetā, tad apdomā trīsreiz!» Jo neapdomīgi ieraksti tviterī, feisbukā vai draugos var radīt nepatīkamas sekas gan pašam, gan citiem – arī morālas, administratīvas un pat kriminālas sekas. Tas, kas vienreiz ierakstīts, nekādi nav izdzēšams, tas izplatās nekontrolējami un uznirst citu ļaužu datoros vēl tad, kad jau gribētos ņemt vārdus atpakaļ.
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tīmeklī raksta daudz un uz nebēdu un neko atpakaļ ņemt negrib. Gandrīz visi pēdējā laika galvenie ārlietu ministra vēstījumi ir sasnieguši auditoriju tieši caur sociālo tīklu Twitter. No tvitera pasaule uzzināja, ka ārlietu ministrs ir gejs un ar to lepojas.
Krievija no Rinkēviča angliskās čivināšanas tīklos uzzināja, ka mūsu ārlietu ministrs «aizvien vairāk nonāk pie secinājuma, ka Krievijai būs tāds pats gals kā Vācijas Reiham pēc Pirmā un Otrā pasaules kara». Krievijas Valsts domes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Aleksejs Puškovs arī lasa Twitter un ir ierosinājis ieviest sankcijas pret Latviju Rinkēviča izteikumu dēļ.
Nebūsim naivi un zinām, ka Krievija, ja gribēs ko kaitēt Latvijai, tad darīs to ar vai bez Rinkēviča izteikumiem – ja nebūs šā iemesla, tad atradīsies cits. Tomēr Rinkēvičs ir pats pēdējais cilvēks valstī, kam vajadzētu nākt klajā ar vērojumiem par Krievijas līdzību ar nacistisko Vāciju. Par mūsdienu norišu paralēlēm ar vēsturi varētu diskutēt politologi, žurnālisti, politiķi, vēsturnieki, taču ārlietu ministra amats ir diplomāta amats. Būt diplomātam klasiskā izpratnē nozīmē panākt vēlamo rezultātu neaizvainojot. Diplomātam jāprot izvēlēties tādu rīcību un tādus vārdus, ar kuriem netiek nodedzināti tilti. Diplomātam ir jārunā. Diplomāts ir tāda persona, kas sasniedz savu mērķi, lietojot smalku, elegantu mākslu uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem. Ārlietu ministram vajadzētu apzināties milzīgo atbildību par saviem izteikumiem. Ja kāds ārlietu ministrs ko saka, tad citas valstis to uztver kā pārdomātu, izsvērtu vēstījumu no valsts, nevis personīgos uzskatus, ko kāds izfilozofējis, sēžot savā intīmajā ķemertiņā un skaļi domājot.
Taču vai Edgars Rinkēvičs runā un rīkojas kā valsts galvenais diplomāts? Diezin vai. Drīzāk kā galvenais tvītotājs – valsts galvenais muldoņa. Krieviem ir apzīmējums politiķiem, ar kuriem neviens negrib runāt un pat sarokoties – «ņerukopožatnijs». Nav nekas labs, ja Latviju kā Eiropas Padomes prezidējošo valsti sarežģītajās attiecībās ar Krieviju pārstāv ārlietu ministrs Ņerukopožatnijs, ar kuru krievi pat sarokojas nelabprāt.
Lai vēl vairāk pierādītu savu diplomāta netalantu, Rinkēvičs ir ietvītojis arī iekšpolitiskā virzienā, smagi aizvainojot uzreiz divus politiskus spēkus – opozīcijas sociāldemokrātisko partiju Saskaņa un valdošās koalīcijas Nacionālo apvienību. Vārdam ir liels spēks, ar vārdu var pat nosist, bet Rinkēvičs ber globālajā tīmeklī pirmos verbus, kas ienāk prātā: «Mani neizbrīna SC & NA kopošanās par tikumību, jo viņu mērķis nav brīva LV, bet totalitāra valsts, kuru pēc tam var nodot Kremlim.»
Saskaņa uz to nereaģē, bet nacionāļi ir neizpratnē par šādu uzbraucienu un grib, lai ministrs atvainojas. Rinkēviča izlēcienu nosoda arī ZZS un pat Rinkēviča partija Vienotība un premjere Laimdota Straujuma.
«Kopošanās par tikumību» droši vien nozīmē to, ka Saskaņas un Nacionālās apvienības politiķiem ir līdzīgi uzskati par to, ka vajadzētu likumos ierakstīt vairāk vārdu par jaunatnes tikumisko audzināšanu. Varbūt tiešām nav vajadzības likumu ruļļus vēl piebāzt ar tikumības piesaukšanu – ne nu no tā tikumība nāks. Par to var diskutēt. Taču neba nu ārlietu ministram būtu jābāžas šajās diskusijās, turklāt vēl tādā aizskarošā formā.
Ir politiķi, kas savu popularitāti vairo ar asu ālēšanos, piemēram, Artuss Kaimiņš (Latvijas Reģionu apvienība). Nav gan dzirdēts, ka Kaimiņš pretendētu uz diplomāta statusu. Taču Rinkēvičs grib būt populārs vienlaikus gan ālējoties, gan kā diplomāts.
Koalīcijas partneri pagaidām vēl neprasa Rinkēviča demisiju. Laikam tas ir mīļā miera labad. Taču diezin vai ir pareizi neprasīt acīmredzami nederīga ārlietu ministra atkāpšanos. Ja jau Rinkēvičs darbojas šādā stilā, tad noteikti tādā pašā garā turpinās. Un jāšaubās, vai tas Latvijas valstij var nākt par labu.
