Valsts prezidents Andris Bērziņš ir nācis klajā ar likumdošanas iniciatīvām politisko partiju darbības un vēlēšanu sistēmas pilnveidei. Tostarp viens no viņa priekšlikumiem ir noteikt, ka Saeimas vēlēšanās varēs piedalīties partijas, kas dibinātas vismaz gadu pirms vēlēšanām.
Iniciatīva ir saprotama – ar to domāts, ka jāpārtrauc Latvijā iegājusies prakse gandrīz pirms katrām vēlēšanām dibināt jaunas partijas, kas uz „urrā” iebrauc Saeimā, bet pēc tam izrādās tukšas. Ar noteikto gadu pirms vēlēšanām jaunajām partijām būs jāpierāda, ka tās domātas nopietni un uz palikšanu.
Diemžēl šādam likumam, kad tas tiks pieņemts, būs arī savas ēnas puses. Nākotnē var atgadīties, ka kāds sabiedriski politisks notikums veicina jaunas partijas dibināšanas ideju un šis notikums iekrīt tā, ka tas notiek mazākā laikā, kā gads pirms vēlēšanām. Tad partiju nebūs jēgas dibināt, jo tai nāksies vēlēšanas izlaist.
12. Saeimas vēlēšanu kontekstā raugoties uz prezidenta iniciatīvu ir acīmredzams, ka iniciatīvas idejai ir apakšā Ingunas Sudrabas „sirdspartijas” gadījums – partija „No sirds Latvijai” tika dibināta neilgi pirms vēlēšanām, tomēr Saeimā iekļuva. Ja likums, kas paģēr dibināties gadu pirms vēlēšanām, būtu spēkā, „sirdspartija” nevarētu piedalīties. Tas, ka jaunā likumdošanas iniciatīva izskatās, kā jaunu Sudrabu novēršana nākotnē, nav diezcik lāga. Turklāt uz Sudrabu tas jau vairs neattiecas, jo viņa savu mērķi ir sasniegusi.
Likumu šā vai tā varēs apiet ar līkumu, kā to jau vairākkārt ir darījuši veikli politiķi. Ir Latvijā virkne jau pasen dibinātu sīkpartiju, kurām nekas nespīd, bet kuras labprāt pārdotos, ja atrastos pircējs. Sīkpartiju var vienkārši nopirkt, lai nav jāķēpājas ar dibināšanu un gada termiņa ievērošanu.
Kā liecina aģentūras „TNS” pētījums, lielākā daļa sabiedrības – 70% - Valsts prezidenta iniciatīvu atbalsta, bet apmēram piektdaļa – 19% - neatbalsta. Tas apmēram atbilst tiem rezultātiem, kādi bija 12. Saeimas vēlēšanās. Tie, kas atbalsta gada ierobežojumu, ir balsojuši par valdošās koalīcijas partijām vai par opozīcijas „Saskaņu”. Tie, kas balsoja par jaunajām partijām, droši vien neatbalsta arī gada ierobežojumu.
Valdošās koalīcijas partijas un īpaši jau „Vienotība” (agrāk „Jaunais laiks”) jau ir panākusi daudz un dažādus jaunu partiju rašanās un to iespēju apcirpšanas virzienā vērstus likumus. Ir apkarotas „lokomotīves”, ieviesta partiju finansēšana no budžeta, kas dod priekšrocības tiem spēkiem, kas jau ir pie varas. Ir izdomāti un ieviesti reklamēšanās ierobežojumi un kampaņas izdevumu griesti. Tas viss ir darīts savtīgi un liekulīgi – domājot par sevi, lai nelaistu citus klāt pie siles un iesildītajiem krēsliem. Turklāt partijām, kas veido valdību ir vēl tāds ierocis, kā administratīvais resurss – priekšvēlēšanu laikā šo partiju amatvīri var par velti gozēties televīzijas ekrānos, kamēr opozīcijai un jaunajiem par katru sekundi televīzijas laika jāmaksā milzu nauda. Šādā kontekstā valdošie spēki par Valsts prezidenta iniciatīvu var tikai priecāties, jo tā palīdz turēties pie varas.
Bet nu no otras puses Valsts prezidenta iniciatīvai ir arī pozitīva jēga – kas gan tā par partiju, ja nespēj nodibināties vismaz gadu pirms vēlēšanām? Ar šo ierobežojumu nākotnē būs mazāk bļaurīgu, tukšu partiju, kas dibinās pēdējā brīdī un kur ir kāda viena populāra persona, aiz kuras kā vilcieniņš Saeimā iebrauc mazpazīstami garāmgājēji, viltīgi, pelēki vīriņi un sieviņas. Lai jau ir tā, ka partijai jāpadarbojas vismaz gads! Prezidenta iniciatīva mazinās arī sadrumstalotību – mazāk būs sīku spēku, kas knapi pārvarējuši 5% barjeru un ar kuriem pēc tam var neprognozējami manipulēt. Saeimā droši vien ne mazākās pretestības prezidenta iniciatīvai nebūs un likums tiks pieņemts bez aizķeršanās.
