Citadeles bankas kautķermeņa prihvatizācijas procesā parādījusies it kā jauna nianse – vinnējušais, laimīgais pircējs jeb amerikāņu investīciju fonds Ripplewood holdings ir piepeši norūpējies par savu reputāciju un veic dažas publisko attiecību akcijas, lai kā nebūt norobežotos no tās neglītības, ko Citadeles pārdošanā pieļauj Latvijas valdība.
Citiem vārdiem izsakoties, amerikāņiem ir mazliet nelabi no tā, kā valdība brutāli uzskata Latvijas iedzīvotājus, banku klientus un vēlētājus par pilnīgiem lohiem. Amerikāņus mulsina, ka Latvija ir muļķu zeme, kurā var visu, taču pašiem mazliet tā kā neērti, ka latvieši nāk pie viņiem, bučo rokas, atdod visus vergus pret nevērtīgām stikla krellītēm. Amerikāņu fonds Ripplewood holdings jūtas kā misionāri, kas 25. gadsimta beigās nonākuši tālā aizjūras salā, kur viņiem par pilnīgu velti vietējie labieši nes zvērādas, zeltu un nevainīgas meitenes kā dieviem.
«Esam pārāk liels un pieredzējis uzņēmums, lai riskētu ar savu reputāciju necaurspīdīgā darījumā, tomēr Latvijas valdība varēja Citadeles pārdošanu komunicēt veiksmīgāk,» par šīs kredītiestādes iespējamo nonākšanu Ministru kabineta izvēlētā pircēja – Ripplewood Holdings – rokās intervijā laikrakstam Dienas Bizness stāsta uzņēmējs un investors Džerijs Virts. Virtam metas zosāda no tā, ka latvieši viņam atdāvina visu un visu par velti.
Virts un viņa veiksmīgie partneri ir jau pieraduši, ka viņu bizness ir nopirkt par vienu dolāru mantu, ko vēlāk var pārdot par 100 dolāriem, taču tādā melleņu un zemeņu zaptē kā Latvija viņi vēl nav bijuši. Viņiem ir mācīts augstskolās, ka jāuzmanās no eiforiski jaukām vietām, no kurām it kā nekas nedraud. No tādām parasti kaut kas draud, bet nevar saprast – kas. Virts gribētu, lai Latvijas valdība kā nebūt ticamāk izstāsta, kāpēc jāpārdod par velti banka, kuras glābšanā Latvijas valdība iegāza vairāk nekā miljardu nodokļu maksātāju naudas. Tagad šī banka tiks pārdota par mazāk nekā 100 miljoniem. Tas ir mazāk nekā vērtība kādai no Citadeles ēkām. Vēl tur esot kādi 45 miljoni, kurus nopelnījusi banka un kuri tagad glabājoties seifā, un tos paņems laimīgais nopircējs. Turklāt tas notiek slepeni un neķītri, atšujot no siles nacionāļus, kuriem atņemtas pielaides pie valsts noslēpumiem. Vajadzēja veiksmīgāku komunikāciju.
Virtam ir mazliet neērti. Tas nav tāpēc, ka Virtam nepatiktu nauda, ar ko viņš un viņa riplevūdie partneri uzvārīsies, izmantojot Latvijas valsts vadītāju stulbumu. Virts uztraucas par to, ka nākotnē, kad viņš gribēs pelnīt, viņam līdzi vilksies slikta smaka: «Tu nopelnīji pāris simtus miljonu dolāru, uzpērkot un apčakarējot Latvijas vadoņus un dižpolitiķus.» «Cik bija jāsamaksā Latvijas politiķiem par to, lai viņi parakstītu tik neredzēti klaji cinisku un blēdīgu Citadeles pārdošanu?» par riplevūdiem pasmiesies citi biznesmeņi. Tam, ka šāds, Latvijas valstij izcili nederīgs un neizdevīgs darījums varēja notikt bez kukuļdošanas, neviens neticēs.
Labi, ka vismaz amerikāņu Ripplewood holding ir mazliet tā kā satraucies par savu reputāciju un veic pasākumus, kā to uzlabot. Tikmēr Latvijas valsts dižvadoņi spļauj virsū tādiem niekiem kā sava reputācija, pārdod Citadeli, saņem savu komisijas naudu un apmazgā veiksmi, braucot ēst šašlikus kopā ap bankas pircēju uz Gruziju. Šašliki zobos nespriežas, kad tiem uzdzer labu vīnu.
