Lielāko daļu partiju vēlēšanu 4000 zīmju programmu var mierīgi nelasīt, jo partijām nebūs resursu, lai realizētu deklarētās ieceres, taču tas neattiecas uz politisko partiju „Vienotība”. Politiskajai partijai „Vienotība” nav jābažījas par 5% barjeras pārvarēšanu 12. Saeimas vēlēšanās.
„Vienotība” pretendē palikt pie varas un būt galvenā spēlētāja, veidojot nākamo pēcvēlēšanu valdību. Tāpēc der uzmanīgi lasīt tās 4000 zīmju programmu, aiz tajā paustajām verbālajām ekspresijām jau skatot nākotni – jo paredzams, ka kaut daļēji, bet pie deklarētajiem mērķiem šī partija centīsies turēties arī praktiskajā politiskajā darbībā.
4000 zīmju programmas preambulā katra partija cenšas pateikt savu kredo, pastāstīt par sevi, iezīmēt savu vietu politiskajā spektrā un īsi pateikt savu „priekšvēlēšanu stāstu” „Vienotībai” šī formula ir „drošība, izaugsme, pēctecība”.
Saskaņā ar „Vienotības” stāstu, Latvija ir ārā no krīzes, pievienojusies eirozonai, un tagad atliek tikai strādāt, lai izaugsmi sajustu katrs iedzīvotājs. 4000 zīmju programmā „Vienotība” neslavē sevi kā izvedēju no krīzes, šie lauri atdoti Latvijas tautai, taču skaidrs, ka atlikušajā laikā līdz vēlēšanām dažādos veidos tiks atgādināts, ka Valdis Dombrovskis „glābis valsti”. Bet „pēctecība” zemtekstā nozīmē, ka „Vienotība” Dombrovska iesākto turpinās jaunajos „bezkrīzes” apstākļos.
„Vienotība” sola savā darbībā balstīties uz Latvijas attīstības virzieniem, kas noteikti Nacionālajā attīstības plānā 2014. -2020. un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030. Tas labi, jo vienbrīd jau sāka šķist, ka nosauktie dokumenti ir rakstīti tāpat vien, lai būtu ko ielikt plauktā. Ja valdošā partija grasās plānos laiku pa laikam ieskatīties, tad varbūt tie nebūs rakstīti kaķiem.
Nozīmīgus lēmumus partija solās pieņemt tikai pēc diskusijām ar sociālajiem partneriem, paredzot pietiekamu pārejas periodu izmaiņu ieviešanai. Dzīvē gan ne vienmēr būs tā, ka sociālo partneru domas tiks ņemtas vērā, bet tas, ka viņus vismaz uzklausīs, arī ir labi.
„Vienotība” sola veidot tādu nodokļu politiku, kas mazina nevienlīdzību un taisnīgāk sadala nodokļu slogu starp iedzīvotājiem ar zemiem un augstiem ienākumiem, saglabājot vidēji zemu nodokļu slogu kopumā.
Praktiskajā darbībā gan ar nodokļu politiku „Vienotībai” nav sekmējies gludi. Pagājušajā gadā „Vienotība” atkāpās pati no saviem solījumiem un pat likumā jau ierakstītās apņemšanās samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tas tāpēc, ka premjers un finanšu ministrs attapās, ka kaut kādi aprēķini nogājuši greizi un no nodokļa samazināšanās radīsies pārāk liels budžeta ieņēmumu samazinājums.
Partija apņemas īstenot atbildīgu fiskālo politiku, ievērojot zemu budžeta deficīta līmeni, kā arī palielināt nodokļu ieņēmumus budžetā sabiedrības vajadzībām, aktīvi īstenojot ēnu ekonomikas apkarošanas plānu.
Šos pasākumus uz savas ādas jau jūt galvenie „ēnu briesmoņi” – literāti, mākslinieki, brīvie žurnālisti un automehāniķi, pret kuriem tiek veiktas VID represijas.
Tālāk 4000 zīmju programmā sacīts: „Nodrošināt pienācīgus ieguldījumus valsts aizsardzībā - pretgaisa, informācijas sistēmu aizsardzībā un zemessardzes attīstībā, finansējumu pakāpeniski palielinot līdz 2% no IKP un panākt ilgstošu NATO klātbūtni Latvijā.”
Ja ar „panākt ilgstošu NATO klātbūtni Latvijā” domāta liela, jauna NATO bāze, tad nekas nesanāks – Vācijas Kanclere Angela Merkele jau pateica, ka tādas nebūs. Līdz ar to šī frāze skan mulsinoši – var padomāt, ka NATO grasās aiziet kaut kur projām, bet „Vienotība” centīsies panākt, lai NATO klātbūtne tomēr paliek ilgstoša.
Solījums pakāpeniski palielināt aizsardzības finansējumu līdz 2% tagad jau skan nepārliecinoši – tas ir no vecās valsts aizsardzības koncepcijas, kas bija tapusi pirms Ukrainas satricinājumiem. Zināms, ka līdz šim pakāpeniskā palielināšana izpaudās tā, ka ik gadu aizsardzībai tika atvēlēti 0,8 – 0,9 procenti IKP un nekāda palielināšana faktiski nenotika.
„Nodrošināt Latvijai uzticamu, motivētu, uz sabiedrību vērstu profesionālu iekšlietu sistēmas dienestu darbu.”
Tas ir brīnišķīgi sacīts. Vismotivētākā motivēšana te būtu palielināt policistu algas, taču 4000 zīmju programma neko tādu konkrēti nesola.
„Attīstīt gāzes un elektroenerģijas piegādes avotu dažādību, lai palielinātu Latvijas enerģētisko drošību.”
Arī šis solījums pagaidām ir no sapņu stāstiem. Līdz šim ar enerģētisko neatkarību no Krievijas nekas dižs nav sekmējies. Pagaidām mazticami un tāli ir arī plāni par sašķidrinātās gāzes vešanu no ASV un glabāšanu Latvijā neuzbūvētos termināļos. Atomelektrostaciju Latvija negrasās celt. Līdz ar to – kāda enerģētiskā dažādība?
„Nostiprināt Latvijas informācijas telpu, nodrošinot Latvijas iedzīvotāju tiesības uz objektīvu un kvalitatīvu informāciju.”
Skaidrs, ka informācijas telpa prasa stiprināšanu, bet, cerams, ka zem šīm frāzēm neslēpjas cenzūras ieviešana.
„Aktīvi piedalīties ES kā stipras nacionālu valstu savienības veidošanā, īpaši veicinot kopīgas ārējās, drošības, enerģētikas un vienotā tirgus politikas īstenošanu.
Kļūt par OECD dalībvalsti, īstenot dalībai nepieciešamās reformas, it īpaši - valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldības reformu.”
Te ir paustas tautsaimniecībai un iekšpolitikai bīstamas lietas: piesedzoties ar lozungu, ka Latvijai jākļūst par OECD dalībvalsti, notiks mēģinājumi atņemt pašvaldībām kapitālsabiedrības un vēlāk tās privatizēt. Ar to tad acīmredzot turpināsies Dombrovska valdības laikā iesāktais kurss uz pašvaldību varas samazināšanu, tiecoties varu pārdalīt tā, ka āda, gaļa un iekšas tiek valdībai, bet nagi, ragi un iekšu iekšas – pašvaldībām.
„Nodrošināt apstākļus produktivitātes, inovāciju un eksporta izaugsmei, lai uzņēmēji radītu jaunas un labāk apmaksātas darba vietas.
Izveidot Latvijas Izaugsmes banku valsts atbalsta programmu uzņēmējdarbības uzsākšanas un investīciju piesaistes īstenošanai.”
Pēc Latvijas Hipotēku un zemes bankas izlikvidēšanas un pārdošanas skandināvu bankām, nepieciešamība pēc izaugsmes bankas brēktin brēc. Diemžēl jau ilgstoši nekādi soļi šajā virzienā nav veikti. Labi, ka „Vienotība” šo domu paceļ. Bet, vai būs arī reāli darbi?
„Pabeigt tiesu reformu, panākot tiesāšanās ilguma un neiztiesāto lietu samazinājumu.
Īstenot maksātnespējas procesa reformu, ieviest mediācijas procesu un efektīvu šķīrējtiesu institūciju, uzņēmējdarbības vides tiesiskuma nodrošinājumam.”
Viss būtu kārtībā un pareizi, ja „Vienotība” praksē nemēģinātu pieņemt likumus pret politiskajiem konkurentiem un konkrētiem cilvēkiem. Maksātnespējas procesa reformēšanā ar „Vienotības” piepalīdzēšanu jau izdarīts ļauns darbs – Saeimas pavasara sesijas beigās likumi tika izgrozīti tā, lai zvērinātiem advokātiem nebūtu iespējams strādāt par maksātnespējas administratoriem. Līdz ar to priekšrocības iegūst zemāka izglītības līmeņa juristi un samazinās maksātnespējas procesu administrēšanas kvalitāte.
Tālāk 4000 zīmju programmā skan teikumi, kur nav nekas daudz piebilstams: „Izstrādāt augstākās izglītības finansējuma modeli, kas nodrošina brīvu piekļuvi izglītībai, vienlaikus veicinot augstākās izglītības kvalitāti un konkurētspēju ES mērogā.
Koncentrēt finansējumu starptautiski konkurētspējīgu pētniecības iestāžu atbalstam.
Stiprināt profesionālās izglītības sistēmu, panākot darba tirgum nepieciešamu speciālistu sagatavošanu.
Veidot efektīvu sociālas drošības sistēmu, ar pietiekamu atbalsta apmēra lielumu un pieejamiem sociālajiem pakalpojumiem visām sabiedrības grupām, kam tie ir nepieciešami.
Paplašināt atbalsta programmas jauniešiem, jaunajām ģimenēm un ģimenēm ar bērniem.
Nodrošināt pieejamu primāro veselības aprūpi, samazināt līdzmaksājumus sociāli neaizsargātākajām sabiedrības grupām. Īstenot veselības veicināšanas programmas, ieviest ārstniecības procesa kvalitātes un efektivitātes kontroles sistēmu.”
Tās ir jaukas apņemšanās, un, lai „Vienotībai” veicas.
Vajadzētu jau nu gan virzīties uz to, lai līdzmaksājumi vispār būtu atcelti, kur nu vēl sociāli neaizsargātajiem, taču to „Vienotība” nesola. Un labi vien ir, ka nesola, jo solīt to, ko negrasās darīt, nebūtu glīti.
„Latvietības veicināšanai un saglabāšanai ārzemēs aktīvi sadarboties ar diasporu.”
Nesen Izglītības ministrijai pietrūka 3000 eiro, lai pabalstītu vienu latviešu skoliņu Īrijā. Tad nu Ārlietu ministrija tomēr nepieciešamo milzīgo summu atrada. Tas mīļi – „Vienotība” rūpējas par latvietību.
„Nostiprināt Latvijas kultūrtelpu, ieguldot izcilībā, sakārtojot infrastruktūru, atbalstot kultūrizglītību un tautas mākslu.
Mērķtiecīgi investēt ceļu un transporta infrastruktūrā, nodrošinot ērtus un savstarpēji savietojamus pasažieru pārvadājumus.
Līdzsvarotai reģionu attīstībai īstenot Lauku attīstības plānu. Izstrādāt un ieviest Latgales attīstības plānam analoģiskus Vidzemes, Kurzemes, Zemgales un Lielrīgas reģionu attīstības plānus.”
Lai nu tā būtu! „Vienotība” acīmredzot neplāno ko nebūt mainīt ceļu būves finansēšanas modeļos, negrasās atjaunot Einara Repšes savulaik likvidēto ceļu fondu. Pirms pašvaldību vēlēšanām „Vienotība” Rīgā solīja izveidot Rīgas ceļu fondu, taču valsts mērogā šādas domas nav – vienkārši „mērķtiecīgi investēs” un viss. Tas tāpēc, ka „Vienotība” plāno arī pēc vēlēšanām kontrolēt Finanšu ministriju, bet finanšu ministram, lai kurš tas būs, gribēsies kontrolēt visas naudas plūsmas, lai varētu vajadzības gadījumā no vienas sfēras naudu pārsviest uz otru. Ceļu fonds nozīmētu kādas visai būtiskas naudas masas attālināšanos no ministra acīm un nonākšanu tādā maisā, kuram ministrs netiek klāt. Tas, saprotams, nav partijas interesēs, tāpēc ceļu fonds programmā netiek pieminēts un tam uz kapa uzvelts smags akmens.
„Ir radīti priekšnosacījumi, lai Latvija pārliecinoši ieņemtu vietu attīstīto valstu saimē un tuvinātos vidējam ES labklājības līmenim. Augam gudri!” sacīts „Vienotības” 4000 zīmju programmas noslēgumā. Būtu jau jauki, taču diemžēl līdz ES vidējam labklājības līmenim vēl tāls ceļš ejams. Vidējo personīgās labklājības līmeni ir sasnieguši un pārsnieguši tikai Eiropas Parlamenta deputāti, bet pārējiem vēl mazliet jāpagaida.
Kopumā „Vienotības” 4000 zīmju programma ir drīzāk piezemēta un reālistiska, kā tas arī piedien partijai, kurai nav jālec no biksēm ārā, lai tiktu pamanīta. Pozitīvi, ka šajā reizē netiek meklēts kāds naidnieks, pret kuru karot, bet priekšvēlēšanu stāsts tiek fokusēts uz sevi - kā uz partiju, kas „daudz jau paveikusi, un grib tādā garā turpināt”.
