Pirms trim gadiem 2011. gada 22. jūlijā notika referendums, kurā gandrīz 95% pilsoņu nobalsoja par Saeimas atlaišanu. Šī nav nekāda skaistā jubileja, bet drīzāk pierādījums tam, kā ar nekrietnām manipulācijām, ar apdullinoši propagandu šaura politikāņu grupiņa var samusināt plašas ļaužu masas uz bezjēdzīgām darbībām – iet lielā vienprātībā atlaist Saeimu, kuru paši bija pavisam nesen ievēlējuši.
10. Saeimas rezultāti bija tādi, kas nepatika partijai „Vienotība” – vara gan bija sagrābta, taču tās šķita par maz, ar varu bija jādalās. Tāpēc vajadzēja visu sagraut, lai duļķainos ūdeņos sazvejotu vairāk zivju. Populists Valdis Zatlers ar savu bēdīgi slaveno rīkojumu Nr. 2 nāca talkā.
Cilvēkiem tika iestāstīts, ka visās viņu nelaimēs vainīgi trīs pasaku tēli – oligarhi, kas apēd sauli un mēnesi, lai debesjums būtu tumšs. Ar trim oligarhiem tika aizsegta patiesā aina – lai ļaudis neredz, kā valsti izlaupa globālā finanšu oligarhija, telekomunikāciju monopolzirneklis, plēsonīgās komercbankas, skandināvu mežacirtēji, farmācijas laupītāji, sorosītiskais mediju tīklojums. Tika nospēlēts uz ļaužu zemiskajām jūtām – uz skaudību, uz to, ka latvietis latvietim latvietis, un, ja kāds latvietis ir turīgāks par citu latvieti, tad tas tiek ēsts bez sāls. Ne jau krievi zināja, kurš budzis jānošauj 1940. un 1949. gadā, bet latvieši parādīja ar pirkstu, pie kurām durvīm čekistiem naktī klauvēt.
Elektorātam īpaši nepatīk, ja kāds politiķis ir aktīvs, spējīgs, ar panākumiem uzņēmējdarbībā. Vēl trakāk, ja politiķis spēj parādīt, kādu labumu devis viņa darbs – kā Aivars Lembergs, kuram ir sakoptā, plaukstošā Ventspils, kā Ainārs Šlesers, kura laikā aviācija daudzkāršojās. Taču elektorātam labāk patīk grāmatvedis, kurš klausa ārzemju padomnieku pavēlēm un kura sievas uzņēmums ir parādā milzu naudu bankai. Lielākā daļa latviešu tāpat ir parādā bankai, tāpēc šādi politiķi ir dvēseliski tuvāki un saprotamāki.
Ko tādu atnesa Zatlera rīkojums un referendums? Ārkārtas vēlēšanu apstākļi nedeva vēlētājiem laiku rūpīgāk iepazīties ar kandidātiem un jaunās Zatlera reformu partijas programmu. Rezultātā Saeimā tika iebalsots liels bars nejaušu garāmgājēju, kas sagadīšanās pēc kļuva par tautas priekšstāvjiem. Lielākā daļa Zatlera partijas deputātu ir pelēkas nulles, kas atsēž savu darba laiku plenārsēdēs - neviens viņus nepazina pirms trim gadiem un nepazīst arī tagad. Ar blēdību pašos politikas augstumos iekļuvušie ir radījuši milzu vilšanos Latvijas ļaudīs, kuri bija daudz cerējuši un domājuši, ka pietiek padzīt Saeimu, ievēlēt citu un iestāsies pārlaime. „Cēlie”, „svētie” un „godīgie” zatlerieši rukšķēdami sāka dalīt amatus un sagāja savā starpā matos jau pirms bija notikusi pirmā Saeimas sēde – rezultātā radās tā saucamais „Olšteina sešinieks”.
11. Saeima neapšaubāmi ir nekvalitatīvāka par 10. Saeimu, triju gadu laikā ir pieņemts lērums brāķa likumu, populistisku un savtīgu mērķu labad ir šķobīti Satversmes un demokrātiskas iekārtas pamati. Kad beidzot atkal pie varas nāks normāli politiķi, pirmais gads viņiem paies tikai lai labotu nejēdzīgās stulbības, kas iebalsotas likumos 11. Saeimas laikā.
Lai gan no televīzijas ekrāna ļaudis tiek baroti ar „veiksmes stāstu”, cilvēki masveidā pamet valsti, lai strādātu Anglijas un Īrijas ekonomikai. Šī aizbraukšana nav gājusi mazumā, bet vēl tikai pastiprināsies – kā kārtējais stimuls doties projām būs nesen uzsāktās VID represijas pret radošajām profesijām un automehāniķiem.
Šodien aprit trīs gadi bezkaunīgākajai politiskajai krāpšanai Latvijas visjaunāko laiku vēsturē.
