Šausmu filmās mēdz būt tā, ka jau it kā noskanējuši beigu akordi un laimīgi izglābušies varoņi jau bučojas, taču monstrs, kurš pirms tam nošauts, sadedzināts un noslīcināts, piepeši atkal sakustas, atver aci...
Un kliegšana, bēgšana un šaušana sākas no jauna. Līdzīgi kā kāds nebeidzams seriāls nekādi nespēj noslēgties arī mūžīgais, apnicīgais, sen vairs pat ne smieklīgais stāsts par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka un apakšnieku nesaskaņām. Šķita, ka nu jau vienreiz ir kaut kāds atrisinājums un finišs, taču izrādās, ka nav vis – atkal sākas no sākuma.
Juta Strīķe, ko KNAB vadītājs Jaroslavs Streļčenoks bija trīskārt atlaidis no KNAB priekšnieka vietnieces amata, ir atpakaļ spēlē – Rīgas Centra rajona tiesa lēmusi atcelt Streļčenoka rīkojumu par Strīķes atlaišanu. Tā gan ir pirmā instance, un it kā vēl vajadzētu tiesāties, taču politiskās aprindas ir nolēmušas kalt dzelzi, kamēr karsta, un, izmantojot tiesas spriedumu, censties Strīķi iedabūt birojā atpakaļ, bet Streļčenoku izmest. Premjere Laimdota Straujuma nolēmusi iesaistīties un «pieļauj, ka gadījumā, ja biroja vadītājs Jaroslavs Streļčenoks turpinās uzstāt, ka nespēj sastrādāties ar biroja priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi, tad tiks rosināts jautājums par biroja vadītāja nomaiņu».
Streļčenokam nav variantu sastrādāties, jo visa iepriekšējā KNAB vēsture ir rādījusi, ka Strīķe nemēdz sastrādāties ar saviem priekšniekiem – Strīķe vai nu vada savu priekšnieku kā savulaik Alekseju Loskutovu, atvēlot zicpriekšnieka lomu, vai arī noēd ar azbesta zobiņiem, organizējot mobingu, ja priekšnieks domā reāli ķerties pats pie biroja vadīšanas un neklausīt Strīķei. Tā amatu savulaik jau zaudēja Vilnītis. Tagad šai pašai procedūrai tiek pakļauts Streļčenoks.
Atkal jau kuru reizi acīm redzami pierādās, kas patiesībā ir KNAB, kā tas radies un kādiem mērķiem. KNAB ir viena politiskā spēka kabatas slepenpolicija, kuras uzdevums ir izsekot un represēt Vienotības (agrāk Jaunā laika) politiskos konkurentus un piesegt šo spēku, ja tam pašam iegadās iekāpt ar kāju korupcijas, interešu konfliktu vai aģitācijas naudu pārtēriņa ķezā. Tieši Strīķe ir tā persona, kas nodrošina KNAB un politiķu auglīgo sadarbību, bet Streļčenoks nav savējais, par viņu ir bažas, ka viņa vadībā KNAB var nepietiekami cītīgi kalpot vai pat pavērst stobrus pretī un sākt biroja darbu organizēt objektīvi, bezkaislīgi, nevienam politiskajam spēkam nedodot priekšroku. Tāpēc iepriekšējais premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība) vienos vārtos bruka virsū Streļčenokam un aizstāvēja Strīķi; tāpēc arī Vienotības jaunbiedre Straujuma pārņem pret Streļčenoku vērstās akcijas stafetes kociņu.
Sen zināms, ka tādas organizācijas kā Delna ir Vienotības priekšpulks, kas caurcaurēm saaudzis kopā ar partiju. Un tavu brīnumu! Delna jau paziņo, ka Streļčenokam jāatkāpjas. Tajā pašā laikā Strīķe televīzijas raidījumā pie Jāņa Dombura, aci nepamirkšķinot, stāsta, ka KNAB neesot sakara ar politiku un skaļos «masku šovus» jeb priekšvēlēšanu arestus un krimināllietas KNAB nekad neesot piesaistījis politiskām norisēm. Tas izklausās līdzīgi kā stāsts par «zaļajiem cilvēciņiem» Ukrainā. Visiem skaidrs, kas ir šie cilvēciņi, taču Putins stāsta, ka nav šos cilvēciņus uz Ukrainu sūtījis.
Vairāk nekā desmit gados, kopš KNAB pastāv, Latvijas iekšpolitikā daudz kas ir mainījies. Agrāk bija vienkāršāk strādāt. KNAB zināja, kur ir frontes līnija, kuri jāaizstāv un kuri jādauza. Tagad pie varas ilgu laiku jau atrodas «pareizā», ar KNAB saistītā partija. Loģiski, ka ir zudis pieprasījums pēc «lielajām lietām», jo «lielās lietas» – tas būtu krimināllietas pret valdošajiem Vienotības kadriem. Vienīgie klienti KNAB tagad ir dažas pašvaldības, taču tur jau sen neko prātīgu neizdodas atrast un tās jau arī nav saucamas par «lielajām lietām». Līdz ar to nepieciešamība pēc KNAB pamazām iet mazumā. Tomēr arī šajā KNAB beigu sākuma laikposmā joprojām ir ļoti svarīgi, lai KNAB reālā vadība būtu pareizajās rokās, lai pasākumu vada cilvēki, kas saprot laikmetu un tā konjunktūru. To, ko pirms desmit gadiem sauca par kukuļiem, interešu konfliktiem, administratīvā resursa izmantošanu, valsts nozagšanu, tagad vairs nevar dēvēt tajos pašos vārdos, jo tagad pie varas ir «labie», kas pēc definīcijas nevar būt koruptanti. Vecā programma ir jāpārformatizē, un tam, ko agrāk sauca par korupciju, tagad jāatrod kāds piedienīgs vārds – piemēram, lobisms. Un, kas gan tur slikts, ja amatpersona izkārto valsts pasūtījumu savas sievas firmai? Tādiem sīkumiem KNAB nav pat jāpievērš uzmanība.
Taču pastāv bažas, ka Streļčenoks, kas nav īsti savējais, var nesaprast, kurā gadījumā uzmanība ir jāpievērš, bet kurā kautri jānovērš acis. Tāpēc partijas birojā nolemts no Streļčenoka atbrīvoties.
