Nedēļas sākumā Latvijas Radio Krustpunktos Ministru prezidentu Valdi Dombrovski nevarēja ne pazīt – nevis rāmais lācītis, bet kā no ziemas miega iztraucēts lācis ar atieztiem zobiem, asinīm aizlijušām acīm un nagainām ķepām Dombrovskis atgaiņājās un bruka virsū žurnālistēm, kas viņu iztaujāja, centās viņas pazemot, vairākkārt atkārtojot: «Es vēlreiz atkārtoju... Atkārtošu vēlreiz... Es vēlreiz uzsveru...»
Lai arī vēlreiz un vēlreiz atkārtoja, tomēr uz vairākiem jautājumiem viņš tā arī neatbildēja pēc būtības, bet aizsedzās ar sev raksturīgām kancelejiskās valodas frāzēm, kuras, ja iztulko cilvēku valodā, nenozīmē neko.
Nodomāju, ka laikam tas ir viss – Valdis būs gana izvaldījies, jo tā parasti uzvedas drīzi politiskie aizgājēji. Aiziešana ir sanākusi pat drīzāka, nekā varēja gaidīt – Dombrovskis jau ir atkāpies. Droši vien pareizā brīdī, jo ļaužu pūļi pie sabrukušā Maxima lielveikala ir izklīduši, bet visai drīz tie varētu sākt pulcēties pie Ministru kabineta. Dombrovskis negrib piedzīvot to dienu, kad vajadzēs aizstāvēt savu krēslu ar asaru gāzi un ūdensmetējiem, un tāpēc aiziet pats, ar labu.
Skaidrs, ka tas ir darīts ar gudru ziņu – lai Vienotība neaizietu pa skuju taku vidēja termiņa nākotnē, tiek upurēta šodienas varas daļiņa. Ne visa vara, jo skaidrs, ka Vienotībai pat prātā nenāk, ka tā varētu palikt aiz nākamās valdības borta.
Pabēdzis malā no ļaužu dusmu zibeņiem, Dombrovskis ir ieguvis milzīgu baru līdzjutēju un žēlotāju: «Kāds malacītis, cik atbildīgi rīkojies – uzņēmies politisko atbildību!» Šķiet gan, ka nevis pats Dombrovskis izlēma aiziet, bet viņu to palūdza darīt Valsts prezidents Andris Bērziņš. Teiksim, kā ir – Bērziņš Dombrovskim pateica, lai viņš lasās.
Mūsu valstī jau tāpat daudzi jēdzieni tiek traktēti ļoti dīvaini – pat pilnīgi pretēji tam, kā tos traktē tradicionāli citās zemēs. Tiesisko nihilismu un tiesībsargājošo iestāžu patvaļu Latvijā apzīmē ar vārdu «tiesiskums», haosu sauc par «reformām» utt. Tāpat vārds «atbildība» nupat ir ieguvis diezgan šizofrēnisku nozīmi. Ja ģimenē ir seši bērni, kas brēc, virtuvē nogāzies apmetums, tualetē saplīsis pods, sieva smagi saslimusi, bet vīrs paziņo, ka aiziet no ģimenes, diezin vai jūs teiksiet, ka vīrs ir varonis, malacis, ka viņš tā ir uzņēmies atbildību. Bet, ja Dombrovskis aiziet, tad viņš ir uzņēmies atbildību?
Ar demisionēšanu Dombrovskis un valdība iegūst vēl vienu lielisku komfortiņu – skaidrs, ka valdības jukas, partiju sarunas, krēslu dalīšana būs tēmas, kurām gribot negribot līdzi sekos mediji un sabiedrība. Ar to diezgan lielā mērā uzmanība būs novērsta no Maxima traģēdijas tēmas, varēs ar šo tēmu saistītos jautājumus nerisināt un turpināt citus – ierastos jautājumus: «Kā piebāzt savu kabatu? Kā atstrādāt sponsoru doto naudu?» Sponsoru priekšā attaisnošanās ar Maxima negadījumu neies cauri. Tāpēc valdība tā kā aiziet, bet tajā pašā laikā nekur neaiziet un arī turpmāk grasās palikt apmēram tajā pašā vecajā partiju sastāvā. Tikai drusciņ pārgrupējoties, acu aizmālēšanai it kā sākot no jauna, no baltas lapas.
Jauno valdību veidošot «labēji centriskās» partijas un neatkarīgo olšteinu grupa. Te ir vēl viens deformēts jēdziens – «labēji centriskās». Kurā vietā tas labējais centriskums, nudien nevar saprast. Bet nu labi – ja partijas pašas sevi tā dēvē, lai jau tad dēvē.
Vienotība ne mirkli nav pat iedomājusies ieraut mazliet asti un jau uzstājas atkal kā «vecākais brālis», kurš nevis ies kādam klāt, bet aicinās citus pie sevis. Reformu partija teic, ka tai vairs nebūšot «sarkano līniju» pret ZZS, kas tik jauki skan. Trīs tās pašas vecās valdības partijas vēlīgi māj ar roku ZZS virzienā ar aicinājumu: «Laipni lūdzam klubiņā! Nāciet arī jūs zem paneļa! Mēs te, ziniet, esam galīgi izgāzušās un apsmērējušās, tāpēc negribam būt vienīgās sliktās. Nāciet, zaļzemnieki, un kāpiet mūsu izmīcītajā mēslu šļurā arī jūs!» Beigās, ja paveiksies propagandas druvā, iestāstīsim pirms vēlēšanām elektorātam, ka Maxima paneļus sagrauzuši un sagāzuši oligarhi, nevis tiesiskuma un reformu veiksmes stāsts.
Tātad plāns ir tāds, ka jauno valdību taisīs no Vienotības, NA un RP, pieaicinot vēl ZZS, un visa tauta pārlaimē noelsīsies: «Cik feini! Tās nu gan ir pozitīvas pārmaiņas! Nu tik būs tautai laimīga dzīve un lielveikali vairs nebruks uz galvas.»
Ja arī ne uz labāku, tad vismaz uz citādu politiku varētu cerēt tikai tad, ja nākamā valdība sāktu veidoties no jauna kodola, aicinot par premjeru kādu spēcīgu personību, nevis no caurcaurēm sapuvušā, tā paša vecā materiāla. Šis vecais, nolietotais materiāls ir radījis arī to bezatbildīgo, dzīvībai bīstamo būvniecības sistēmu, no kā ir cēlusies Maxima traģēdija.
