Man nebija domas rakstīt par vēsturi, vēlējos dalīties ar iespaidiem par, manuprāt, vienu no iedvesmojošākajām Polijas pilsētām – Gdaņsku, taču tieši tur sajutu, ka mums ir jārunā par vēsturi, jo Gdaņska, pati kļūdama par īpašu lapaspusi Centrāleiropas un Austrumeiropas vēsturē, ik uz soļa atgādina par katras paaudzes atbildību un lomu laikmetu gaitā.
“Galvenajam pietiks” – reiz kādā intervijā teica V.E. arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Tā bija replika par mūžīgo finansējuma trūkumu, kas ģimenēm liedz laist pasaulē vēl kādu bērnu, par valsts atbalsta trūkumu. “Galvenajam pietiks” bija aicinājums valstij ģimeņu atbalstu ielikt prioritāšu sarakstā un to pašu darīt ikvienā ģimenē, jo pašam svarīgākajam naudu var atrast. Man gribētos to pašu teikt par vēsturi – kaut nedaudz pabīdiet to uz augšu, tā, lai mēs spētu realizēt kaut ceturto daļu no tā, kas redzams vienā vienīgā pilsētā - Gdaņskā.
Nav šaubu, pati Gdaņska ir vēsture, pat, ja šeit nebūtu uzcelts neviens piemineklis vai muzejs, tā tāpat būtu īpaša. Kāpēc cilvēkiem patīk vecas pilsētas? Tāpēc, ka tās ir vēstures elpas pilnas – ēkas, ielas, sētas un mūri, pagrabi un vecu logu ailes, tas viss atgādina par bijušo, liek domāt plašākā perspektīvā, par pagātni, par to, kas ir un to, kas varbūt būs. Par mums. Par nāciju, valsti, likteņiem. Tāpēc ir tik svarīgi, lai nebūtu tukšuma. Neaizpildīts vēstures vakuums, kur katrs var sākt ielikt savu saturu, padarot patiesos notikumus par grūti atminamiem un pierādāmiem faktiem. Tāpēc ir vajadzīgi savas valsts atbalstīti muzeji, ielu stendi, grāmatas, brošūras, bet ne tikai.
2014.gada 30.augustā Gdaņskā tika atklāts Eiropas Solidaritātes centrs, jaunuzbūvēta multifunkcionāla celtne. Mājvieta ne tikai izcilam Solidaritātes kustības muzejam, bet arī bibliotēkai, arhīvam un konferenču zālēm. Vieta, kur aizraujošā un atmiņā paliekošā veidā iespējams soli pa solim izdzīvot neatkarības atjaunošanas procesu ne tikai Polijā, bet visā Austrum- un Centrāleiropā. Te apkopota informācija par cilvēkiem, viņu likteņiem, kustībām un valstīm.
Esmu pārliecināta, ka pēc vizītes šajā centrā ikviens skolnieks spēs pateikt, kas bija tas onkulis pelēkajā uzvalkā ar ūsām – tas bija Lehs Valensa!
Pajautājiet bērniem, jauniešiem Latvijā, kas bija Ita Kozakeviča, kas bija un ir Dainis Īvāns? Jā, mums ir Tautas frontes muzejs, taču vai tāds, kurš uzrunā tos, kuriem vissvarīgāk iemācīt vēsturi, nevis pāris faktus? Domāt, analizēt, izskaidrot. Diezin vai. Tā ir mūsu valsts, un ar to domāju politiķu un atsevišķu indivīdu, attieksmi. Ne tikai pret cilvēku, bet pret tautu un tās pamatvērtībām.
Biju patiesi pārsteigta, uzzinot, ka Itai Kozakevičai un citiem Augstākās Padomes deputātiem, kuri arī 1990.gada 4.maijā balsoja PAR Latvijas neatkarības atjaunošanu, netika piešķirti valsts apbalvojumi, jo viņi, ja var tā teikt, par ātru tika aizsaukti mūžībā, nenodzīvojot līdz 2000.gadam, kad, uzsveru, visiem dzīvajiem Augstākās Padomes deputātiem, kuri balsoja PAR 4.maija deklarāciju, tika piešķirti Triju Zvaigžņu ordeņi.
Jā, viņi bija miruši, bet tas, ko viņi paveica, ir dzīvs. Arī šie deputāti balsoja, lai šodien mēs varētu svinēt mūsu valsts neatkarības gadadienu! Uzskatot, ka varbūt valsts apbalvojumi šiem cilvēkiem, arī Itai, netika piešķirti, jo atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai nebija saņemts ierosinājums, 2014.gada augustā tādu sagatavoju un nosūtīju Valsts prezidenta paspārnē esošajam Ordeņa kapitulam. Biju naiva, šķita, ka nav šaubu par Itas Kozakevičas un pārējo deputātu nopelniem mūsu valsts neatkarības atjaunošanā, taču liels bija pārsteigums ieraugot, ka viņai un pārējiem AP deputātiem nekāds valsts apbalvojums tā arī netika piešķirts. Tātad tā nebija tehniska lieta, bet attieksme ...
Polijai ir savs Atmodas simbols, Solidaritātes kustības patrons, svētīgais priesteris Ježijs Popieluško, kuru 1984.gada oktobrī zvērīgi mocīja un nogalināja valsts slepenā dienesta aģenti. 2009.gadā Polija viņam pēc nāves piešķīra valsts augstāko apbalvojumu (Order Orła Białego), tādējādi parādot, ka nāve nav un nevar būt šķērslis valsts pateicībai par cilvēka paveikto.
Ita Kozakeviča netika nomocīta, taču viņa bija mūsu Atmodas simbols, viena no Atmodas kustības līderēm, cilvēks, kas lielā mērā nodrošināja nacionālo minoritāšu atbalstu valsts neatkarības atjaunošanai, tādēļ vēlos pajautāt mūsu Ordeņa kapitulam – kancleram Jurim Bindem, Kārinai Pētersonei, Erikam Hānbergam, Gaidim Andrejam Zeibotam, Mārim Riekstiņam un Dacei Gardovskai (starp citu, visi apbalvoti ar mūsu valsts augstākajiem apbalvojumiem), kāpēc 2014.gada rudenī Jūs nobalsojāt, ka Augstākās Padomes deputāti, t.sk. Ita Kozakeviča, kuri līdz šim atstāti bez valsts pateicības, nav tos pelnījuši?
Ja notiktu brīnums un Latvijā tiktu uzcelts līdzīgs tautas Atmodas kustībai veltīts muzejs kā Gdaņskā, jums būtu jābūt starp pirmajiem apmeklētājiem, lai sev atgādinātu par šo deputātu devumu mūsu valstij? Varbūt tad arī balsojuma rezultāts būtu cits... Bet pagaidām padomājiet par atbildību, kas gulstas uz jūsu pleciem, jo katrs lēmums nav tikai balsojums par vai pret, bet valsts attieksmes atspoguļojums pret saviem cilvēkiem, vēsturi un nākotni. Ko bērniem, jauniešiem un citu valstu pārstāvjiem par mūsu valsti māca jūsu pieņemtais lēmums?
P.S. Virsrakstā ir pārfrazēts slavenais poļu teiciens: Par mūsu un jūsu brīvību!
